Es cenšos pieņemt to, ka citi savu ķermeni uztver atšķirīgi no manis, cenšos nenosodīt viņus, taču man pašai ķermenis tomēr ir templis, kurā svešiniekus nelaižu. Vismaz delfu plašajai auditorijai savu miesu izrādīšanai izlikt nevēlētos. Kaut kā man tas viss liek domāt par gaļas gabaliem letē, baltākiem, sarkanākiem, ar tauciņiem vai ribiņām...Ja būtu bildes, kuras ir tikai man, nevienam citam, tad arī ilgi domātu, vai man ko tādu vajag... Pati plānoju fotosesiju vīra vecmammas jaunības dienu kleitās, atradu, iemīlējos katrā no raibajām kleitām, katrā zirnītī, puķītē, volāniņā, ak, kā gribu, tikai jāatrod, kas to visu varētu tā jauki ieraudzīt un nofotografēt.