Pārdomas

Sākšu ar to kāpēc šeit vispār rakstu - nu tā netipiski tomēr... Ik pa kādam laikam mēdzu šeit iegriezties, lai vienkārši palasītu, iegūtu kādu atziņu sev un saprastu cik brīžiem savas ikdienas problēmas tomēr ir smieklīgas vai tieši pretēji. Tāpēc nolēmu dalīties savās pārdomās.

Tad nu tā... Viss sākās pirms vairāk kā trīs gadiem, kad pieliku punktu ilglaicīgām, nopietnām attiecībām. Par to gan nevēlos runāt, bet iemesls bija pietiekami nopietns, lai katrs turpmāk ietu savu ceļu. Protams, sākās "grūtais" posms, jo gandrīz piecu gadu kopdzīve darīja savu. Neko nemeklēju un vispār nevēlējos jel kādas attiecības, bet viss jau pāriet un sākās randiņu bums, ar domu, ka viss jau ir labi un tā kā vajadzētu sākt domāt par ko stabilu (un te nevajag pārprast, mani nesaista kas īslaicīgs. Es varu pavedināt, bet ar to arī viss aprobežojas - savi principi. Mazliet par rītdienu arī jādomā). Tā nu ko uzsāku un tikpat ātri arī pārtraucu, ar apziņu, ka viss tomēr vel nav ok.
Sāku tikties ar meiteni, kura diezgan uzrunāja, pāris mēnešus likās, ka viss būs labi, bet nekā... Viņas jūtas bija spēcīgākas par manējām, tas kļuva ar katru dienu vairāk skaidrs, ka nevaru sniegt to, ko meitene būtu pelnījusi un ko būtu varējis dot, ja viņa būtu īstā jūtu līmenī... Tā nu pagāja gandrīz gads līdz visu pārtraucām. Sajūtas bija izcili pretīgas, jo viņa tiešām centās... Es to novērtēju, ļoti, bet atbildēt ar to pašu vienkārši nevarēju.
Par cik man bija vieglāk viņu palaist, tad diezgan ātri sāku tikties ar citu meiteni, un šeit laikam uzdarbojās karma... Viss notika pilnīgi pretēji, lai gan attiecības labu laiku ir izbeigtas, tomēr atmiņas jau paliek. Ne deļ vienas es tā nebiju centies - ziedi, dāvanas, kur tik mēs nebijām un nebraucām. Tie noteikti ir krāsainākie mēneši, kādi man ir bijuši, bagāti gan emocijām, gan ar pieredzi. Vienkārši nesaderējām...un par to ir ļoti žēl. Un pats stulbākais ir pieradums. Patīk kaut vai vienkārši darba laikā padalīties ar to, kas noticis - izlasīta/kolēģu stāstīta muļķīga anekdote, totāla notizlošanās un izgāzta kafija pa visu galdu, jeb ko... sms vai zvans - vienkārši uzlabo dienu, raisa domas un neļauj atslābt, bet censties. Patīk dalīties ar emocijām, notikumiem, bet tad tagad vel joprojām ir tāds milzīgs tukšums, ko draugi vienkārši nespēj aizpildīt. Piektdienas vakars un kas par laiku ārā, bet...

Un, kā Jums šeit mēdz teikt - tā nav pīkstēšana, ne jau manā vecumā. :) Tās ir tikai un vienīgi pārdomas, ar kurām vēlējos dalīties.