Šonedēļ Rīgā ar mani notika viena neliela sakritība (viens notikums ar to pašu tekstu atkārtojās 2 reizes, bet ar dažādiem personāžiem).
Pirms tam - neliela atkāpe šā mēneša sākumā. Pie Mākslas akadēmijas man uz ielas pienāca klāt jauns puisis, kurš teica, ka viņam ir nozagts naudas maciņš un vai es varot iedot naudu transporta biļetei uz mājām?! Toreiz es neiedevu, jo naudas makā pašai bija palikuši vieni vienīgi centi. Turklāt es pati diezgan ātrā solī skrēju uz sabiedrisko transportu, lai nenokavētu. Nenoliegšu, ka tās dienas vakarā cīnījos ar sirdsapziņas pārmetumiem.
Dažas nedēļas vēlāk, proti, šonedēļ, Kronvalda parkā mani uzrunāja gandrīz vai raudoša pensionāre, sacīdama, ka viņai nozagts naudas maciņš, kurā bijuši 40 eiro, un vai es varot aizdot naudiņu. Šoreiz man naudas makā bija nauda un arī nekur nebija jāskrien. Tā rezultātā, es viņai iedevu 2 eiro. Šoreiz sirdsapziņas pārmetumi mani nemocīja. :)
Vēlējos pajautāt - vai Jūs izpalīdzat šādās situācijās pilnīgi svešiem cilvēkiem? Kāds ir skatījums uz cilvēkiem, kuri lūdz naudu? Vai uzskatāt, ka šādi tagad "ir modē" izkrāpt naudu no citiem cilvēkiem? Ja tā, tad, kā Jums liekas, kā atšķirt patiesu izmisuma pilnu lūgumu pēc palīdzības no (sauksim to tā) teatrāla uzveduma?