Ir divas dzīves. Viena pirms un otra pēc bērna piedzimšanas.
Tā pirmā ir tā, kad tu ej un dari ko gribi. Tagad ārā ir karsts laiks, daudzas zviln pie jūras utt. Gribi-satiecies ar draudzeni, pasēdi kafejnīcā, gribi ej tur un tur, gribi izmazgāt savus matus-dari to tagad vai kad vien gribi, nevis kad vari.
Otrā ir tā, kad tu pirmo reizi mūžā iepazīsti ko nozīmē mīlēt tā pa īstam, tā beznosacījuma mīlestība ko māte dāvā savam bērnam. Tā mīlestība ko meitene jūt pret puisi ir sīkums. Tā pat nav mīlestība salīdzinājumā ar mīlestību pret bērnu. Vismaz tā ir man.
Esmu ļoti laimīga savā otrajā dzīve. Bet man reizēm uznāk nostaļģiskas atmiņas par pirmo dzīvi, kad tu savā ziņā piederi vairāk sev. Nepārprotiet, es neesmu nelaimīga, slikta māte utt. Nebūt ne! Man vienkārši gribas vairāk laika sev! Bet es to nevaru atļauties. Un te nu mana atzīšanās-man skauž, ka draudzenes kurām nav bērnu (viņām varbūt skauž, ka man ir stabila ģimene, dzīves vieta, man nav jādzīvo studenta dzīve, nav jāstrādā kafūžos pēc studijām, lai būtu nauda) bauda , piemēram, to pašu jūru! Vakar vīrs izņēmuma kārtā mūs aizveda pie jūras(viņam kā tādam īpatnim tur nepatīk), iegāju nopeldēties, un knapi varēju sevi izvilkt ārā no ūdens. Tāds kaifs-ūdens kā piens, peldi, tāda saj''uta. Nemaz ārā negribējās iet! Šodien, rīt , parīt-fantastisks laiks! Teorētiski ja ir brīvs, ir naudiņa ceļam, laiks-brauc! Bet es nevaru. Mazais karstā laikā-nē! Priekš bērniem ir pa karstu dienas vidū. Un ar vilcienu un mazu bērnu braukt-neprāts! Kādam atstāt pieskatīt-viņa nepaliek pie svešiem, un ja vēl godīgšk-mn nav kam.