Sveikas!
Skatoties uz draudzeni,kurai ir sācies skaistais rozā periods ar jaunu puisi,neviļus piezogas skumjas.
Lieki piebilst,ka viņai tās jau ir otrās attiecības 2gadu laikā,kamēr man pa šo laiku nekas nopietns ne ar vienu nav izveidojies..
Jā,baltā skaudība ar naivu cerību,ka arī man kādreiz tā būs.
Kad izšķīros no 4gadus ilgajām attiecībām izbaudīju to uz pilnu klapi,nevēlējos puisi,dzīvoju sev un biju laimīga.Bet nu gribas kādu kam Tu interesē,kas vēlas Tevi iepazīt.Kā cilvēks,kā meitene,nevis tikai pārgulēt. Tiešām jāsāk domāt,ka visi normālie puiši ir izķerti :(
Jā,zinu-tas notiks,kad to vismazāk gaidīsi;dzīvo sev;labs nāk ar gaidīšanu;neiespringsti utt.
Bet dažkārt uznāk tās melnās domas"kas ar mani nav kārtībā?","vai tiešām esmu tik slikta?","vai man ir lemts palikt vienai?"
Tām,kas ilgstoši vienas.Kādēļ? Cik ilgi? Un kā jūs sevi sapurinat melnajās dienās?