Kā?

Man sobriid ir situacija ka no esosajam attiecibam butu jabeg atri prom , bet es vienkarsi to nespeju , kaut gan mus isti nekas nesaista , ne lauliba ne berni , bet nu kopa mes dzivojam un mums ir kopigs darbs , bet es itka baidos palikt viena , itka negribas neko mainit

Bet kā jūs rodat spēku aiziet no neveiksmīgām attiecībām? Kā jūs izturat tos solījumus? Kā viļaties un kā saņematies?

Kad izdomāšu tad pateikšu.. ir grūti aiziet no cilvēka ar kuru tik daudz kas piedzīvots :D

Labi, ka man nebūtu javācās prom :D
Man nav pieredzes par nopietnu attiecību pārtraukšanu. Ar vīru sākām dzīvot kopā, kad man bija 17 ...
A pirms tam,vienmer ir sanācis normāli izšķirties un ar visiem ir labas attiecibas :)

Tieshi taa - jo vecaaka palieku, jo aatraak saaku saprast lietu sakariibas.
Saaku saprast, ka es tik tieshaam esmu vairaak veerta un saaku saprast, ka man nav jaaziedo sevi kaada viiriesha deelj. Vienkaarshi - ja shis nav gana labs, buus cits - labaaks! Tik vienkaarshi!

Tieshi taa - jo vecaaka palieku, jo aatraak saaku saprast lietu sakariibas.
Saaku saprast, ka es tik tieshaam esmu vairaak veerta un saaku saprast, ka man nav jaaziedo sevi kaada viiriesha deelj. Vienkaarshi - ja shis nav gana labs, buus cits - labaaks! Tik vienkaarshi!

Es sāku saprast, ka ne vienmēr vajag to vīrieti blakus. Parasti, kad izjūk attiecības, uzreiz vajag kādu vietā. Tik retā spēj būt viena. Un dzīvot tikai ar pārliecību - būs kāds cits, labāks, nu var jau, bet visticamāk tā nekad nenotiks, ja sieviete ir greizsirdīga, scēnu taisītāja, ar vājiem nerviem.

Bet kā jūs rodat spēku aiziet no neveiksmīgām attiecībām? Kā jūs izturat tos solījumus? Kā viļaties un kā saņematies?

Bija tāda lieta.. ilgi nevarēju saņemties aiziet no attiecībām, kurās no loģikas viedokļa vairs nebija nekā vairs, kas tās būtu jāsatus kopā.. Tikai samierināšanās ar likteni, spīts.. tolaik arī ieprogrammēju sev kā attainosnojumu slaveno citātu '' esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši''... Beigās arī vairs nebija pat tā naivā cerība, ka nākotnē viss būs skaisti, tomēr tik un tā kaut kas mani turēja..

Kas palīdzēja? Ne jau pamācības, ieteikumi (šķiries utt.).. Vairāk lika aizdomāties citu cilvēku pozitīvā pieredze attiecībās! Ka vari būt attiecībās un dzīvot harmoniski, justies laimīgs, neraudāt regulāri.. :D Tad arī sāku domāt!

Nonācu toreiz pie secinājuma, ka vientulībā justos 100x labāk, tā arī bija..
Man tas lēmums ļoti ilgi brieda.. kad pametu.. es vairs to cilvēku tuvumā negribēju redzēt..

Kā uzsākat dzīvi pēc sabrukušām attiecībām?

Manā gadījumā dzīve bija sabrukusi attiecībās.. pēc tām.. tā atplauka :) Vienīgais, kas sāpēja ir tas - nu kur es biju ātrāk? kāpēc es sevi tik ļoti nemīlēju, pāri darīju?
Es biju izslāpusi pēc tās brīvības, pie kuras tiku.. ļoti aplauku.. visi apkārt brīnījās.. gluži kā cits cilvēks :D

Un dzīvot tikai ar pārliecību - būs kāds cits, labāks, nu var jau, bet visticamāk tā nekad nenotiks, ja sieviete ir greizsirdīga, scēnu taisītāja, ar vājiem nerviem.

Nu es runāju tikai par sevi - neesmu ne greizsirdīga (bez pamata), ne histēriķe, ne man nervi vāji. Es labi apzinos savu vērtību un netaisos nolaisties līdz kājslauķa līmenim. Ja vīrietis nemīl, neciena, un neuzvedas kā vīrietim pieklājas, tad es netaisos izniekot savu dzīvi kaut ko tur lāpot un "mākslīgi turot pie dzīvības". Kālab to darīt vispār? Mīlestības dēļ? Bet attiecībās vajag abpusēju mīlestību, savādāk tā ir parodija par attiecībām... Un, runājot par sevi, man noteikti vajag blakus vīrieti. Es nevaru būt viena ilgstoši un patiesībā, nekad nav arī nācies...

Es nevaru būt viena ilgstoši un patiesībā, nekad nav arī nācies...

Es esmu bijusi viena ilgstoši un tapēc nespēju saprast - no kā tur baidīties? Būt vienai, tam taču ir tik daudz plusu! Var uz randiņiem skraidīt, Erasmusos braukāt, darīt, kas ienak prātā, ne ar vienu nerēķinoties. Aj vispār, tagad man ir uznakusi vēlme pastudēt ārzemēs - a domājat es to varu? Nekā, man ir gan vīrs, gan mazs bērns, nāksies vien tupēt majās un mazgat netīrās zeķes :( Bet cosmo raud - vai, vai, cik grūti bez veča blakus... Nu nav grūti!

Es arī domāju, ka dzīve bez vīrieša nozīmē - laiks sev un savai izaugsmei.
Par to aizdomājos, jo ir tik daudz sievietes, kuras ir kopā ar vīiešiem, jo nevar aiziet... bailes uzsākt ko jaunu, īpaši pēc 25, jo visas manas pazinas, kuras ir nelaimīgas savās attiecibās, viņām esot bai palikt vecmeitām. Tad man tā šķiet - a nodzīvot visu mūžu nelaimīgi nav bail?

Bet kā jūs rodat spēku aiziet no neveiksmīgām attiecībām?

No pirmajām attiecībām iemācījos, ka laiku pa laikam vajag sev pajautāt, vai šādu vēlos visu savu atlikušo dzīvi. Ja atbilde ir "Nē!" Tad jāskatās, kas būtu jāmaina - kaut ko sevī, kaut ko vīrietī, vai vispār vīrieti kā tādu...

Kā jūs izturat tos solījumus?

Dodu laiku izpildei. Burtiski. Kad pirmais solīja, ka vairs nedzers, lai gan bija jau nonācis līdz tam, ka dzēra katru vakaru, stiprus dzērienus un lielos tilpumos, devu viņam laiku - ja 3 mēnešus neredzēšu nekādas dzēruma pazīmes, apdomāšu iespēju, ka palieku ar viņu kopā. Nu, noturējās viņš 2..

Kā viļaties un kā saņematies?

Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka vilšanās sajūta strādā mums visām vienādi. Saņemties, tas laikam ir grūtākais, jo prātā jau nāk visas tās pozitīvās lietas, kas kopā darītas - kopīgi iekārtots dzīvoklis, kopīgi gatavotas vakariņas, čubināšanās pie TV vakaros un tādas lietas. Tas sliktais nez kāpēc sāk šķist epizodisks un tad liekas, ka varbūt jāpiedod. Tajos brīžos der atcerēties tos pēdējos mēnešus un to, kā mēģināji labot attiecības, kā tas otram bija vienalga un kāpēc beigās tomēr izšķīries.

Kā uzsākat dzīvi pēc sabrukušām attiecībām?

Pa punktiem salieku plānu ar savām tālākajām darbībām - izvēlos, kādas brīvā laika nodarbes gribēšu, nopērku sev kaut ko jaunu, foršu. Kaut kur aizbraucu ar draugiem utt... Ja iesēžas tajā gaudošanā par to, kāpēc tas viss tā beidzās, tad ir grūti ārā tikt...

nu es ceru, ka man šāds brīdis nepienāks. vismaz pēc kāzām nevēlos domāt par šķiršanos...nu reāli tā mantu dalīšana ir grūta ne tikai psiholoģiski, bet arī fiziski, ko kurš paturēs un kā tagad to transportēt prom..vispār jau, manuprāt, lai tā normāli izšķirtos un sāktu normālu dzīvi vienatnē, vajag iekrāt kādu naudu vismaz sākumam (īrei, drošības naudai, jaunām mantām).
lai aizietu no attiecībām, kas dzen tikai postā, ir, manuprāt, jābūt pret sevi atklātai un vienatnē jāizsver tie plusi un mīnusi. jāieklausās arī citos, ja citi ko saka, bet neņemt to par pamatu, jo pēc tam tu tos citus nevarēsi ne pie kā vainot, ka tu izdarīji tā vai šitā. bet noteikti neieraujies alā un neizliecies,ka tev ir baigi forši šitā dzīvot kā tagad dzīvo.iedrošini sevi un domā par labajām lietām, kas tev būs, kad būsi viena.
ja jūsu attiecības tā jau sliktas, tad domāšana par to, kā bija ar čubināšanos pie tv, gulēšanu kopā utt..ir tikai senas atmiņas, jo realitātē tagad droši vien puse no tā nav vai vispār nav.

Es esmu bijusi viena ilgstoši un tapēc nespēju saprast - no kā tur baidīties? Būt vienai, tam taču ir tik daudz plusu! Var uz randiņiem skraidīt, Erasmusos braukāt, darīt, kas ienak prātā, ne ar vienu nerēķinoties. Aj vispār, tagad man ir uznakusi vēlme pastudēt ārzemēs - a domājat es to varu? Nekā, man ir gan vīrs, gan mazs bērns, nāksies vien tupēt majās un mazgat netīrās zeķes Bet cosmo raud - vai, vai, cik grūti bez veča blakus... Nu nav grūti!

Ar attieciibaam es nebij domaajusi obligaati kopdziivi. Savulaik man bija daudz un dazhaadas attieciibas, uz randinjiem gaaju ar savu taabriizha puisi, visur kur braucaam, visu ko dariijaam, arii Erasmusaa attieciibas man netrauceeja aizbraukt un veel visu ko sadariit.
Ar to gribu teikt, ka attieciibas kaa taadas nemaz netraucee dariit ko gribi sapraata robezhaas. Un jauniibaa tas viss ir arii jaadara!
Buut vienai - noziimee vientuliibu. Vismaz man. Ja nav taas kopdziives, tad jau pietiek laika gan graamatu palasiit, gad vannasistabaa patuseet, gan TV liidz veelai naktij paskatiities, gan bardaku maajaas atstaat uz briidi, gan eest nepagatavot - jo dziivo viena, bet tomeer neesi vientulja, jo ir puisis, ar kuru var aiziet uz randinju, miiljoties, stundaam ilgi runaat, visu ko forshu izdomaat sadariit utt. Taapeec es teicu, ka man viirietis ir vajadziigs - vienmeer taa ir bijis. Bez kopdziives varu iztikt, bet miiljotais dveeseles radinieks - taa ir mana nepiecieshamiiba.

Viens milzīgs pluss tev noteikti būs - nevajadzēs domāt, ko uztaisīt ēst. Atceros, ka es, kad biju viena, varēju pārtikt gandrīz ne no kā un nedomāt par to, ko pagatavot.

Atceros, viena laba paziņa man teica tā: "Katrs nākošais taču ir labāks par iepriekšējo!"
Tad es tā aizdomājos, ka, jā, tam var piekrist. Pēc izjukušām attiecībām, kad ir gatavs jau nākošajām, skatās, lai nebūtu īpašību, kādas bija iepriekšējam/-iem.

Runājot par laiku sev. Manās attiecībās man ir gana laika sev, gana laika priekš otra. Tas laiks, ko pavadu ar otro pusīti, ir ļoti patīkams, izbaudu to un gūstu no tā SEV pozitīvas emocijas kā arī otrs gūst pozitīvismu. Darbā, dažās citās neatliekamās, vajadzīgās darīšanās aiziet vairāk laika nekā tiek pavadīts kopā.

Ar iepriekšējo puisi es zināju, ka, ja arī būtu kopīga nākotne, tā nebūtu viegla. Zināju, ka attiecības ir jāpārtrauc. Tikai nezināju, kā to izdarīt. Tik daudz grūti brīži pārdzīvoti kopā (dēļ smagajiem brīžiem lielākoties viņš bija vainīgs, jo bija atkarība no azartspēlēm), kopā dzīvojām. Ja nebūtu man uzrakstījis tagadējais draugs, visdrīzāk, ka es tā arī vēl joprojām dzīvotu. Tur jūtu no manas puses vairāk nebija. Tās bija aizbaidītas, pārdzīvotas. Labi, ka vēl nebija bērns sataisīts.

Mana spaanju pazinja, ir precejusies 8 gadus un sodien pie pusdienam atklaaja cik patiesiba ir nelaimiga, bt bezspeciga aiziet, ka gadiem no vira gaida milestibu un uzmanibu, bet nesanjem, ka ir izgajusi cauri krapshanam, pieraudatiem spilveniem u.c jokiem jau no attieibu pirmas dienas, vienmer, kad satiekam vinjus ar viiru, viss likas tik skaisti un jauki, bet.... un nav speka vinai aiziet, nav, dzivo ceribas, ka vienu dienu bus.. :(