Sveikas meitenes! Īsti nesaprotu vai ir pamats dusmoties šādā situācijā. Manam draugam ir labākais draugs. Kurš īsti nepatīk man. Patiesībā mūsu abiem paziņām, viņš liekas dīvains. Draugs ir teicis, ka viņš ir kautrīgs jau kopš bērnības tāpēc sabiedrībā viņš ir kluss. Bet visām manām draudzenēm kā manjaks (agrāk arī man) uzmācas caur visiem interneta portāliem. Visas viņam patīk, jau pēc 2 sms viņš vēlas būt kopā un tt. Takā īsti riktīgs nav. Bet draugs apgalvo, ka viņš ar viņu ir normāls, smieklīgs un var labi ar viņu atpūsties. Nesaku, ka tā nav, bet mani kaitina, ja viņam pazvana viņš, tad mans draugs nedomādams aizbrauc pie viņa. Šodien arī. Bijām no rīta sarunājuši, ka dosimies pie ezera, uzcepsim kādu desu un pavadīsim laiku kopā, jo abiem ir darbs. Man iekrīt sestdienas strādāt, tāpēc domājām pēc mana darba braukt. Pienāk četri, kad brauksim, man zvana telefons un viņš pasaka, ka brauks atkal pie sava drauga. Darbs nav tālu no viņa mājas, tāpēc sarunāju, ka aiziešu līdz viņam. Aizeju un kad saku: tu man apsolīji, ka dosimies atpūties. Bet pretī ir tikai smaidīšana un pielīšana. Un tikko draugs piebrauca pie mājas tā arī aiznesās. Ātri uz pieres atstādams buču. Es dusmojos vietā vai nevietā? Tā ir bieži. Nav pirmā reize, ka sarunājam foršus plānus un jau pēc dažām stundām, viņš jau par visu ir aizmirsis un aizbrauc! Īsti nezinu ko vēlos no jums. Laikam jau pačīkstēt :)
30
