Tas, ko es nesaprotu, ir, kur ir palikuši 54 cilvēku vismaz 216 piederīgie (tāds ļooooti aptuvens aprēķins vispār bez pamata), ka neviens neklapē ne ar aci par šīs lietas vilkšanu. Mūsdienās ir tik plašas iespējas sacelt vētru par šo jautājumu, bet tā vietā visiem, ar ko esmu runājusi par šo tēmu, tas ir teju tabu temats. "Nerunājam par to, tas ir pārāk sarežģīti." Tas neko labu neliecina par sabiedrību kā tādu, jo vienalga - rit tā izmeklēšana vai nē -, bet šķiet, ka sabiedrību ir notrulinājušas koru olimpiādes, festivāli un ikdienišķas klapatas. Tajā pašā laikā tajā pašā Zolitūdē vai Imantā cilvēki dzīvo vecos, nedrošos namos un iepērkas tik pat muļķīgas konstrukcijas lielveikalos kā konkrētā Maxima. Apbrīnojams aitu sindroms, kā uz kaušanu visi iet rindiņā.