Strīdi ar vīrieti.

Mēs pārsvarā strīdamies muļķīgu iemeslu dēļ. To pat nevarētu nosaukt par strīdēšanos, drīzāk kaislīgu diskutēšanu. Nopietni strīdējušies, šo gadu laikā, esam varbūt kādas divas reizes. Pārsvarā mani kaitina, ka viņš uzskata, ka it visā viņam ir taisnība. Tad nu strīdos pretī un pierādu savu taisnību, bet viņš tāpat atrod kur piekasīties. Tipisks mežāzis :D Bet pēdējā laikā jūtu, ka viņš to sāk darīt tāpēc, lai mani pakaitinātu, jo man tas tiešām ļoti dot pa nerviem.
Kad strīdamies nopietni, nekad nepārkāpjam robežas. Viņš nekad nav izteicis vārdus, kas mani var sāpināt, tāpat arī es kontrolēju, ko runāju. Es, laikam, nevarētu būt kopā ar vīrieti, kurš strīda karstumā, miera vējos, mani var nosaukt par stulbu, kuci un kā tik vēl ne. Pēc tam saldi atvainoties, ka dusmās sarunājis tādas lietas. (Zinu dažus tādus pārus, kad abi viens otru nolamā trīsstāvīgiem vārdiem, pēc tam dzīvo tā it kā nekas nebūtu bijis)

Man no savas puses vēl tāds jautājums -par ko tad biežāk strīdaties - globāliem jautājumiem vai ikdienišķām lietām?

Globālām lietām. Par ikdienišķām lietām, visbiežāk, es pabubinu kaut ko, bet viņš mierīgi pagaida, kad es būšu beigusi, samīļo un viss atkal ir labi. Viņš ir mierīgāks kā es, es vairāk straujas dabas, mani var sakaitināt sīkumi. Vispār mēdzam visu izrunāt bez liekiem strīdiem.

Nekad robežas srīda laikā neesam pārkāpuši un pat balsi pacēluši neesam. Ā nē, esam gan, bet tas ir tad, kad strīds pārvēršas par joku, tad arī pa jokam viens otram uzbraucam no sērijas- ''es jau zinu, tev no manis tik vienu vajag!'' vai arī- ''nestāsti, es visu zinu, visu!! es tev cauri redzu!''. Nu tādi, no sērijas dramatiskie meksikāņu tekstiņi. Vispār mums bieži tā ir, ka sākam strīdēties, it kā nedaudz iekarsuši strīdā, abi baigi kaut ko argumentē un tad pēkšņi klusums, skatamies viens otram virsū, cenšamies ļoti nesmaidīt un tad vienlaicīgi sākam smieties. Vai pirms smiešanās vēl kāds piemetina- ''vispār šitais ir ļoti nopietni'' vai arī ''nu nemaz negribās smaidīt, nē, nemaz!''. Un šitādi teksti parasti izsauc lielākos smieklus. Tas gan ir strīdos par to, kurš gaismu tualetē nav izslēdzis vai kaķi aizmirsis pabarot vai stāvvietā nemāk noparkoties :-D
Tādas nopietnās lietas izrunājam pilnīgā mierā parasti.

Vispār mums bieži tā ir, ka sākam strīdēties, it kā nedaudz iekarsuši strīdā, abi baigi kaut ko argumentē un tad pēkšņi klusums, skatamies viens otram virsū, cenšamies ļoti nesmaidīt un tad vienlaicīgi sākam smieties.

Mums ir tieši tāpat. Visbiežāk, kad es sabozusies kaut ko bubinu, viņš sāk smieties un, protams, ka es arī panesos līdzi :D

Visbiežāk, kad es sabozusies kaut ko bubinu, viņš sāk smieties un, protams, ka es arī panesos līdzi

Pēc izsmiešanās es tad vēl pietēloju, ka esmu apvainojusies, no sērijas- ''Viss! Nenāc man tagad klāt, nekādā gadījumā'' Un tad viņš nāk ar tekstu- "Tu pukojies? Pūcīga esi, ja?'' :-D
Bet vispār forši, ka strīdus var tā pagriezt. Jo kopdzīvē tādi sīkie strīdi ir neizbēgami, atšķirība ir attieksmē- vai 3 dienas nerunās par izmētātām zeķēm vai izsmiesies, piedraudot izmētāt visur arī savus krūšturus :-D

Pēc izsmiešanās es tad vēl pietēloju, ka esmu apvainojusies, no sērijas- ''Viss! Nenāc man tagad klāt, nekādā gadījumā'' Un tad viņš nāk ar tekstu- "Tu pukojies? Pūcīga esi, ja?''
Bet vispār forši, ka strīdus var tā pagriezt. Jo kopdzīvē tādi sīkie strīdi ir neizbēgami, atšķirība ir attieksmē- vai 3 dienas nerunās par izmētātām zeķēm vai izsmiesies, piedraudot izmētāt visur arī savus krūšturus

Jā, es arī šad tad pietēloju, ka vēl pūcējos, tad viņš sauc mani par pūpēdi, kurš tūlīt pārsprāgs un nāk vēl visādi joki :D Man arī liekas forši, ka strīdus spējam tā pagriezt un pasmieties :)

Sinepe, un kāpēc pati nekomentē?

Pēc tā, ka izveidoji diskusiju, var saprast, ka tavs vīrietis tevi ir kaut kā neglīti nosaucis vai pati to izdarīji. Ja tā un vēl ņemot vērā visu citu, ko raksti par savām attiecībām, nedomāju, ka tur ilgs mūžs gaidāms.

Pēc tā, ka izveidoji diskusiju, var saprast, ka tavs vīrietis tevi ir kaut kā neglīti nosaucis vai pati to izdarīji.

Ja godīgi, es nodomāju to pašu. Jo pārsvarā, jau veidojot tādas diskusijas, autores sāk dalīties ar savu pieredzi...

Strīdamies par visu un neko. Pārsvarā jau tādas ikdienišķas lietas, visādi sīkumi, kas kuram otrā kaitina, dažreiz kaut kāda greizsirdība..Nu trīsstāvīgajiem viens otru gan nelamājam, bet nu balss toni reizēm sanāk pacelt.

Pēdējais tāds nenopietnais, ko atceros, bija, ka pa dienu, rīta pusē izraisījās kaut kāda saruna caur sms, diena pagāja atnākam mājās, viņš vairs nerunā, es viņam jautāju, jautāju kaut ko, viņš tāds nerunīgs, burās pa datoru un mani tas uzvelk, teicu, ka, ja jau viņš ir tik noguris un nav spējīgs ar mani parunāt, kaut gan man vienmēr jarunā ar viņu tad, kad esmu nogurusi, bet viņš grib runāties, tad varbūt arī turpmāk lai taupa spēkus, nepiepūlas un, ja grib ko man teikt, lai uzraksta zīmīti! Viņš piecēlās un gāja ārā no istabas, es viņam prasu:"Kur tu ej?", viņš nobolīja acis, nopūtās un teica:''Kā kur? Pēc pildspalvas!'' Nu tad man sanāca smiekli :)

Es esmu mežāzis un manējais strēlnieks, abiem vienmēr būs taisnība, taču apgāzīsim otra teikto un nekad nepiekāpsimies :D

Mēs parasti nestrīdamies. Strīdos tikai es :D Viņš tikai noklausās manu sakāmo :D
Un pa visu laiku, kamēr esam kopā, gandrīz 2 gadi, tas ir noticis tikai 3 vai 4 reizes.
Mums nav par ko strīdēties. Domas sakrīt, mērķi un sapņi arī, zeķes apkārt nemētā :D

Pats laikam stulbākais dēļ kā ir sācies strīds ir dēļ sms. Nezinu vai citiem arī tā var būt, bet tas jau sen bija,prātiņā kopš tā laika esam paaugušies :D nopietnas lietas parasti vnk izrunājam.

Pēc tā, ka izveidoji diskusiju, var saprast, ka tavs vīrietis tevi ir kaut kā neglīti nosaucis vai pati to izdarīji.

Akdievs:D Atkal sākas. Es tiešām nevaru diskusijas veidot tāpat vien? Intereses pēc? :D
Nē, viņš nav mani ne nesmuki nosaucis, neko.
Kādēļ pati neko nerakstu? Jo man mums nav nekādu interesanto strīdu.
Tātad - mūsu strīdi - nekas īpašs. Nekā smieklīga utt. Parasti, kad sastrīdamies, salabstam , samīlojamies. Nu katrā ziņā nekas īpašs. :D

Vispaar mums kaa A-komandai. Mees nestriidamies.:D es striidos. Pasaku savu sakaamo un taa arii striids beidzas. Un labi,ka taa. Striidi neturpinaas pus muuzhu, nenotiek nerunaashanas un luupas uzmeshanas. Seedeeshana katram savaa kaktaa un durvju cirshsna.
Striidi ir par ikdienishkjaam lietaam. Rupjiibas viens otam virsuu nevemjam.

un vēl ņemot vērā visu citu, ko raksti par savām attiecībām, nedomāju, ka tur ilgs mūžs gaidāms.

Rakstīju, ne rakstu! Jau minēju vienā citā diskusijā, ka mums strīdi nav bijuši nu jau otro mēnesi, vienkārši izrunājām vienu dienu visu un viss. Sarunājām - ja gribam, lai ir labas attiecības, tad arī labāk visu izrunāsim, nevis ķērksim un brēksim viens uz otra.
Bet nevēlos vairs neko runāt par savām attiecībām, tādēļ jautājumus vairs lūdzu varat neuzdot. :)

čupakabra es riktīgi novērtēju to, ka mums nav durvju ciršana un klaugāšana. Domāju, ka kaimiņi arī ir riktīgi laimīgi par to :D

Kad strīdamies nopietni, nekad nepārkāpjam robežas. Viņš nekad nav izteicis vārdus, kas mani var sāpināt, tāpat arī es kontrolēju, ko runāju. Es, laikam, nevarētu būt kopā ar vīrieti, kurš strīda karstumā, miera vējos, mani var nosaukt par stulbu, kuci un kā tik vēl ne. Pēc tam saldi atvainoties, ka dusmās sarunājis tādas lietas. (Zinu dažus tādus pārus, kad abi viens otru nolamā trīsstāvīgiem vārdiem, pēc tam dzīvo tā it kā nekas nebūtu bijis)

+++

mēs arī nestrīdamies, vienīgi es reizēm pabubinu vai uzpūšu no nekā zilonīti, bet manējam pārāk stipri nervi un bieza āda, lai to ņemtu galvā :D tā kā man blakus ir ļoti nosvērts vīrietis, kurš nekad nepaceļ balsi, nekad neuzsāk strīdu un nestrīdas, ari mana "vilkme uz kašķiem" mūsu kopdzīves gadu laikā ir noplakusi, un labi, ka tā, nav tas tā vērts :)