Sveikas,meitenes.:)Esmu nonākusi,manuprāt,neapskaužamā situācijā,kurai pagaidām nevaru atrast/izdomāt risinājumu.
Esmu jau ilgu laiku kopā ar savu mīļumu,viss ir labi,gatavojamies skaistam notikumam..
Problēmas ir ar viņa vecākiem,konkrēti mammu.
Kopā nedzīvojam,bet tiekamies bieži,jo dzīvojam netālu.It īpaši tagad ir biežākas tikšanās,sakarā ar kāzām.
Gadu starpība man un viņa mammi ir liela,tas jau saprotams.Līdz ar to arī dzīves uzskati un uzskati par to,kā un kam jābūt kāzās,ir atšķirīgi,tas taču ir pašsaprotami.Es pieņemu to,ka viņa mums kaut ko iesaka,palīdz,tas ir tikai normāli,bet viņa atkal grib kontrolēt katru kāzu poziciju. Sākumā es neko neteicu,mēģināju laist visu gar ausīm,bet arī es esmu cilvēks,man ir kaut kāds pacietības limits un varbūt kaut kāda mēra egoisms (?),jo tomēr savas kāzas gribu tādas,kā gribu es un mans līgavainis.Tad nu sanācā,ka vienu reizi,pēc tā kā viņa kārtējo reizi kaut ko bija sadomājusi attiecībā uz kāzām,es pateicu,ka nē,es tā negribu,tā nebūs.Piebildīšu,ka rupja es nekad neatļaujos būt attiecībā uz līgavaiņa vecākiem.No tā mirkļa viss sākās.Viņa mamma izsaka netaktiskas piezīmes par mani,manu ģimeni,pilnīgi man acīs.Man tas ir nepatīkami un sāpīgi,es to ļoti pārdzīvoju,bet līgavainis nejaucas iekšā..Savukārt es nezinu,kā šo situāciju risināt,jo iepriekšējās drauga attiecības izbeidzās,jo iepriekšējā meitene nevarēja sadzīvot ar viņa mammu,draugam tas sāpēja,ka divi turvi cilvēki nevar saprasties, un man bailes,ka,ja es sākšu spuroties vai runāt kaut ko pretī,draugam būs atkal sāpīgi un nepatīkami,vēl nedod Dievs viņa noskaņos draugu pret mani,kas to lai zina.Tomēr arī pārdzīvot par katru viņas frāzi es negribu,jo tomēr tuvojas kāzas un man ir tik daudz par ko domāt..Esmu emocināla uz tādām lietām,visu ņemu pie sirds un pēc tam ilgi pārdomāju un pārdzīvoju..
171
