Jau vairākus gadus man sāp kāda problēma. Es neprotu veidot tuvas attiecības ar vīriešiem. Sevi uzskatu par veiksmīgu sievieti citās dzīves jomās, bet ir ļoti bail pielaist sev kādu klāt. Es strādāju ar sevi, cenšos izprast problēmas iemeslus un man ir sajūta, ka esmu tos atradusi. Lielas jēgas no šī atraduma nav, jo es tāpat neizprotu, ko ar to iesākt.
Īsi laikam neiznāks, bet mēģināšu aprakstīt, kas un kā.
Esmu vienīgais bērns ģimenē. Tētis šo sauli atstāja, kad man bija 15 (sen!). Mamma visu mūžu ir mani sargājusi kā acuraugu, nesaprotot, ka pienāk brīdis, kad bērns ir jāpalaiž prom no sevis. Vienlaikus viņai arī vienmēr ir bijis priekšstats par to, kādai man ir jābūt. Sākumskolā rokrakstam bija jābūt nevainojamam (atceros garās stundas pie glītrakstīšanas burtnīcas, kuras lappusēs dažbrīd rotājās asaru radīti tintes traipi), vidusskolā sekmēm ideālām. Manas draudzenes bija ielasmeitas (par šīs profesijas pārstāvēm mamma sauca visas, kas tai laikā skuva kājas vai raustīja uzacis, saprotot, ka arī es slepus no viņas to daru, sekoja skandāls teju vai nedēļas garumā), kā arī virkne visa cita. Ja es pārkāpu viņas noteikumus, mani nesita, nē. Es taču biju mīlēts bērns. Tā vietā man no bērna kājas tika atgādināts, ka, ja es tā uzvedīšos, tad neviens puika uz manis neskatīsies, ka mani nevienam nevajadzēs, ka vīriešiem ir vajadzīgs tikai viens (kas, tas vārdā netika nosaukts, jo vārds sekss viņai ir tabu), un līdzīgi. Pēdējā reize, starp citu, pavisam nesen: neviens negribēs mani precēt, jo esmu nokrāsojusi melnus matus.
Labākais, ka viņai nav iespējams iestāstīt, ka man sāp, ka viņa šādi runā, ka tieši no viņas vārdiem man izstrādājušies šie kompleksi un bloki privātajā dzīvē, jo tad uzreiz ir asaru jūra un teksts, ka es esmu nepateicīga meita un viņai būtu vajadzējis būt dzērājai un nelikties par mani ne zinis, tad es viņu mīlētu vairāk. Viņai neeksistē citas iespējas starp melno un balto. Es mīlu mammu, bet šī visa dēļ, pabeidzot vidusskolu, es steidzīgi devos prom no mājām un uzsāku patstāvīgu dzīvi, lai nebūtu no viņas atkarīga. Viņa to nespēj saprast un pārmet man, ka viņa man atdevusi visu, bet es no viņas bēgu prom.
Nu lūk, un, šķiet, tas viss mani novedis līdz zemapziņas dzīlēs mītošiem kompleksiem, ka es neesmu pietiekami laba, lai mani kāds mīlētu. Man ir bail no tuvības. Ar prātu es saprotu, ka tās ir muļķības, ka man nav jābūt labākajai, lai es kādam patiktu, lai kāds mani gribētu. Vīrieši pievērš man uzmanību, bet es to uztveru ar neuzticēšanos (Kā? Nevar būt, ka es viņam tiešām patīku. Viņam noteikti ir kādi citi nolūki, jo es taču neesmu pietiekoši... šeit atkarībā no situācijas, gudra, skaista, asprātīga, drosmīga, labsirdīga un tamlīdzīgi) Es aizeju uz randiņiem un nespēju būt pati, jo man ir sajūta, ka tieku nemitīgi vērtēta, kā tas vienmēr ir noticis mājās (Kur vērtēšana galvenokārt notika pēc skolas sekmēm... Es labi mācījos, taču ar to nekad nebija gana. Priecīgi stāstot mammai par saņemto devītnieku domrakstā vai grūtā kontroldarbā, pretī sagaidīt patiesu prieku vai uzmundrinājumu bija grūti - tā vietā: "Bet Ilzei noteikti bija desmit, vai ne?").
Ironiski, bet man ir daudz vīriešu kārtas paziņu un arī pāris labi un tuvi draugi, ar tiem es nejūtos neērti. Nobīdīt vīriešus paziņu un draugu kārtā ir vieglāk, tas nesāp. Tad man nav jāmeklē iemesli, kāpēc viņi vēlas ar mani draudzēties, es varu būt brīvāka. Tiklīdz kāds no viņiem mēģina uzsākt ko vairāk, tā automātiski rodas tā siena, ko es nevaru nojaukt.
Ja kāda izlasīja līdz galam, varbūt ir kādi ieteikumi, kā problēmu varētu risināt?
P.S. Esmu domājusi arī par psihoterapiju, jo patstāvīgi ar to galā tikt par nožēlu neizdodas.
P.P.S. Uzrakstīju, palika nedaudz vieglāk ap sirdi. Ar draudzenēm par šo tēmu runāt nevēlos, jo no malas pašapziņas trūkums man nav novērots. Varbūt kāds nojauš, ka tā ir tikai rūpīgi veidota maska, bet varbūt arī nē.
4
