Man liekas pārspīlēti pārmetumi, ka caur sms pamet tāpēc, ka nepietiek dūšas satikties dzīvajā, ka gļēvs, neciena utt. Man liekas, ka mūsdienu laikmetā tas ir pilnīgi normāli, jo virtuālais kontakts ir kļuvis neizbēgams un tikpat bieži (patiesībā daudzos gadījumos pat biežāk, ja, piemēram, pāris daudz smsojas un satiekas ik pa brīdim tikai) sastopams kā reālais.
Esmu pametusi caur sociāliem tīkliem, jo mans lēmums bija 100%, negribēju to grozīt. Zinot sevi, satiekoties vēl sāktu šaubīties, bet ne tāpēc, ka gribētu turpināt attiecības, bet tāpēc, ka žēl pamest u.c. žēlsirdīgie murgi. Es varēju pagaidīt līdz tikšanās, bet likās negodīgi cilvēkam likt gaidīt vēl pāris dienas un domāt, ka esam kopā, ja pa to laiku viņš varētu jau būt brīvajā dzīvē, izklaidēties, meklēt plāksterus. Tāpat man īsti nebija, ko viņam skaidrot, kā atbildēt uz jautājumiem, jo mans lēmums par attiecību izbeigšanu nebija kaut kādu konkrētu iemeslu pēc, es vienkārši sapratu, ka nav mans - nu tur nebija, ko skaidrot. Lai gan tekstā piedāvāju arī tikties un paskaidrot, bet tā arī nesatikāmies.