Vispār, izdzēs viņa numuru, lai nav vēlēšanās rakstīt, tā tikai par muļķi sevi pataisīsi.
Tagad ko vīrieša drosmes mērs ir spēja klausīties jūsu čīkstēšanu, scēnas un histērisko uzvedību? Justies vainīgam par to ka jūtas ir nomirušas?
Nesaprotu, vai ir kāds pienākums obligāti tikties un skaidrot bijušajam partnerim, ja cilvēkam ir izdevies atrast, viņaprāt, labāku, skaistāku un piemērotāku partneri? Domāju, ka viņš veco vēlēsies iespējami ātri aizmirst. Tad kāda ir jēga tikties un skaidrot kaut ko?
No shiis diskusijas sapratu,ka viirietis Robertaa ir tikpat daudz,cik augstas klases baleriina manii.
Vai Tu tiešām uzskati, ka vīrietis, kurš ar sievieti ir dzīvojis, dalījis vienu guļamistabu, vienu dzīves telpu, mācējis uzburt skaistus nākotnes solījumus utt., utjp. drīkst atļauties viņu tā vienkārši pasūtīt caur sms? Nevienam nav jājūtas vainīgam par to, ka nomirušas jūtas, taču, ja reiz vīrietis sevi uzskata par vīrieti, tad lai rīkojas atbilstoši šim vārdam.
Tad jau jānovēl, ka Robertu arī kāda, kura būs iekritusi sirdī, tā pametīs, ar vienu aukstu īsziņu, jo būs atradusi citu, daudz labāku, skaistāku, gudrāku un jautrāku.
Protams, es piekrītu, ka korektāk būtu izrunāt dzīvē radušos situāciju, bet, ja skatām filozofiski, tad lielas atšķirības jau nav, kādā formā notiek pamešana.
Tad jau jānovēl, ka Robertu arī kāda, kura būs iekritusi sirdī, tā pametīs, ar vienu aukstu īsziņu, jo būs atradusi citu, daudz labāku, skaistāku, gudrāku un jautrāku.
Tā kā savu komentāru uzrakstīji atsaucoties uz manis rakstīto, tad atļaušos atbildēt. Vai Tu tiešām uzskati, ka vīrietis, kurš ar sievieti ir dzīvojis, dalījis vienu guļamistabu, vienu dzīves telpu, mācējis uzburt skaistus nākotnes solījumus utt., utjp. drīkst atļauties viņu tā vienkārši pasūtīt caur sms? Nevienam nav jājūtas vainīgam par to, ka nomirušas jūtas, taču, ja reiz vīrietis sevi uzskata par vīrieti, tad lai rīkojas atbilstoši šim vārdam.
Manā konkrētajā situācijā es kopā ar vīrieti nodzīvoju gandrīz divus gadus, kuru laikā nekas (uzsveru vārdu - nekas) neliecināja par to, ka attiecības kaut kas spētu apdraudēt. Nebija ne strīdu, ne histēriju, ne asu vārdu pārmaiņu, visa sadzīve patiešām likās idilles pilna. Dienu pirms liktenīgās sms atsūtīšanas, vīrietis ausī čukstēja mīlestības apliecinājumus un kala plānus priekšdienām. Un te pēkšņi - sms ar tekstu "Mums laikam tomēr nesaskan, ceru, ka nedusmosies, sorry!" Vai uzskati, ka tā ir sevis cienīga vīrieša rīcība?
Es neko nesaku par tādiem gadījumiem, kad cilvēks satiekas ar otru, jūt, ka attiecībās kaut kas nav kā vajag, un izlemj spert soli un aizsūtīt sms ar tekstu, ka viss cauri, nevis izrunāties aci pret aci. Taču, ja reiz ir sākusies kopdzīve, kuras laikā vīrietis nav spējis sievietei atklāt savas izjūtas par to, kas abu attiecībās patīk/nepatīk, tad uzskatu, ka nosūtīt īsziņu, sagraut divu gadu laikā lolotus sapņus un vēsi pateikt "Sorry, līdz vakaram izvāc savas mantas!" nav vīrieša cienīga rīcība.
Nazīc, man tāda sajūta, ka Roberts to raksta tīšuprāt, lai pakacinātu mūs, bet nu tas neizslēdz, ka viņš patiesi tā domā. Tad jau jānovēl, ka Robertu arī kāda, kura būs iekritusi sirdī, tā pametīs, ar vienu aukstu īsziņu, jo būs atradusi citu, daudz labāku, skaistāku, gudrāku un jautrāku.
Protams, es piekrītu, ka korektāk būtu izrunāt dzīvē radušos situāciju, bet, ja skatām filozofiski, tad lielas atšķirības jau nav, kādā formā notiek pamešana.
Nav lielas atšķirības??? Nu, Robert, fui Tev.