Antidepresanti.

Nu pag, neizklausās pēc depresijas. Tad jau kaut kas cits tev ir.

Elizabete- Nevar nepiekrist. Tagad cilvēki vārdus lieto nevietā.

Ja esi spējīga apmeklēt tos savus treniņus, tad varbūt pati tiksi galā. Man arī bijusi depresija, es uz skolu pat negāju, gulēju gultā un truli blenzu grieztos. Kādu piepūli man vajadzēja, lai tiktu līdz tai skolai un nosēdētu tur tās 40 minūtes, pēc tam, pēc pirmās stundas, es gāju uz mājām, jo tas bija par daudz man. :D Nemaz nerunājot par kaut kādām fiziskām aktivitātēm. Tas periods tā kā miglā tīts, bet nakts miegs bija pamatīgi traucēts un svaigā gaisā negāju, jo negribēju neko citu, izņemot savu istabu.

Rozes pieminētais Nervostrong, nervu tējas (piem., Dr. Tereško ir tādas) ir tādi paši bezrecepšu nervu līdzekļi kā visi citi. Pamēģini tos, jo nekādu nedzirdētu brinumu tu neatklāsi, ir tikai četri varianti -
1. uzlabot savu dzīves kvalitāti ar visādām aktivitātēm, sports, sekss, miegs utt. utt.
2. bezrecepšu nervu zāles
3. recepšu nervu zāles
4. izrunāt visas problēmas ar psihologu

Ok, beigšu tev piesieties, vienkārši gribu rosināt negaidīt brīnumu.

Elizabete: depresija ir ārkārtīgi individuāla slimība un nevar arī teikt, ka visiem nepieciešama ārsta palīdzība. Viss atkarīgs no slimības ilguma un intensitātes. Ir smagāki depresijas veidi ar papildus diagnozēm (šizofrēnijas trauksmes, apsēstības u.tml.) un ir vieglākas formas, ar kurām var cīnīties paša spēkiem.
Arī man ir bijusi ārsta diagnosticēta depresija, bet es izveseļojos pati, lai arī man arī zāles izrakstīja, bet tās es nedzēru.

Domāju, ka diskusijas autorei jebkurā gadījumā ir jāaprunājas ar ārstu. Varbūt vajag pāris dienas vai nedēļas pagulēt slimnīcā vai pat tikai mājās un, lai visi liek mieru, visu pārdomāt un pamazām ķepuroties ārā.

Veiksmīgi, turies!

Andas-nē man tiešām ir problēmas. Un ta IR depresija. Es vienkārši neieslikšu sīkumos, un nesākšu te visu sikumos stāstīt.

es fluexotine lietoju, efektu nekadu , bet ist nelidzeja depresijas gadijuma.

iemilies, tas palidz vienmer

Ahh.. To, ka tev IR depresija, var noteikt tikai un vienīgi ārsts, bet tu pie ārsta neesi bijusi. Tu taču pati nenosaki, ka tev ir kuņģa čūla?

Andas-nē man tiešām ir problēmas. Un ta IR depresija. Es vienkārši neieslikšu sīkumos, un nesākšu te visu sikumos stāstīt.

Kāpēc Tu tik cītīgi uzstāj, ka Tev IR tieši depresija? Ārsts esi, ka varu sev uzstādīt diagonozi?
Drīzāk Tev vairāk gribētos, lai Tev viņa ir, nevis Tev viņa patiešām ir.

Es mierīgi labāk ārā pasēdi un padomā, kāpēc Tu gribi, lai Tev ir depresija un, lai visi to zin. :)

Neiekarota Pilsēta, tā arī ir, ngribu nevienu tikai savu istabu. Bet reizēm liekas, ka es pati ar savam domām sevi nobeigšu. Varbut tomēr apmeklt ārstu..

No manas pieredzes - es zināju, kas man izraisa to depresiju, un cīnījos ar to, nevis pašu depresiju. Lietoju zāles, centos neuztraukties, ļoti palīdzēja attiecības, ar cilvēku, kurš mani saprata un atbalstīja. Ilgs bija tas melnais periods, likās, ka krītu bedrē arvien dziļāk un dziļāk, un nav, kur pieķerties, tad kaut kā viss sāka iet uz gaišo pusi, bija brīži, kad lidoju, un tad pēkšni - atkal drūmie brīži, tā kādu brīdi svārstījos, un tad pamazām sāka palikt arvien labāk. Saslimu, uzsākot mācīties vidusskolā, varētu teikt, ka 12. klases beigās jau viss bija kārtībā. Domāju, ja būtu gājusi pie speciālista, tas viss būtu daudz ātrāk atrisināts.

Elīna: Aizej pie ārsta, pie psihiatra. Parunājies, nekas slikts jau nebūs. To vai tev vajag zāles, pateiks viņš, bet tu pēc tam pati redzēsi un sapratīsi - ir tev tās zāles vajadzīgas vai nav. Kad es gāju pie psihiatra, man likās, ka vienīgais, kā varu ārstēties - gulēt Strenčos. Konkrēti par turieni biju sasapņojusies. Bet parunājos ar dakteri un viņš man izrakstīja zāles. Pēc tam sapratu, ka tās man nav vajadzīgas, ka gan es pati tikšu galā. Pagulēju kādu nedēļu savā istabā un palika vieglāk. Reizēm ir vajadzīgs vienkārši apstāties, varbūt tev ir sācies izdegšanas sindroms. Vajag atpūsties, vai nu pārdomāt visu vai tieši otrādi - atslēgt prātu, aizmirst par cilvēkiem un pabūt dārzeņa lomā. Cilvēks nav no akmens un nav robots, kas var bez mitas no vietas iet.

Sargi sevi un turies. Ja kas, raksti! :)

To, ka tev IR depresija, var noteikt tikai un vienīgi ārsts, bet tu pie ārsta neesi bijusi. Tu taču pati nenosaki, ka tev ir kuņģa čūla?

++

Andas, nu es arī pašlaik slīkstu, un slīkstu, bet man arī vairs nav spēka pret to visu cīnīties. Domas, un tas vis pārējais. GRibās papzust.

Ir homeopātiskie, bez receptēm.
Ja vajag stiprākus tad jāiet pie ārsta.

Esmu dzirdējis ka tie palīdz noņemt depresiju un stresu, bez blakus iedarbībām.

Protams, ka depresija ir nopietna slimība. Bet jau sākumā uzrakstīju, ka bezrecepšu medikamenti NEKO nedos. Pati esmu dzērusi. Arī tādas, kur pēc atsauksmēm ''nedaudz pa daudz paņemot'' reāli atslābst ķermenis un iestājas ''dullums'' uz brīdi. Ņifiga, nekas nemainas.
Es ar ne tikai ar depresiju dzīvoju jau ilgu laiku. Esmu pie ārstiem gājusi. Bet ja nelīdz, tad nespēju saņemties iet vēl un vēl, jo šķiet bezjēdzīgi. Uzsēsties uz antidepresantiem ir ļoti vienkārši, tapēc neiesaku to.
Vajag atrast ko tādu, kas palīdz noturēties ''virs ūdens'' un kaut vai piespiest sevi ar to noņemties, lai uz brīdi vieglāk paliek.
Ja neiesi pie ārstiem, tad tev neviens neko iedarbīgu neiedos.

Ar laiku pierod pie depresijas stāvokļa.

Depresijai ir simptomi, un pati esmu pietiekami gudra lai saprastu, ka eju pa fāzēm, ka nav labi,un ka netieku galā.
Neiekarota Pilsēta- nekad neietu pie psihiatra, jo tas atstaj sekas nākotnē. Galvā vienmēr- pati tikšu galā, jeb sobrīd, vienalga, gan jau, bet nekā.

Atceros, ka ļoti, ļoti visu pasliktināja tas, ka daudzi apkārtējie nesaprata un nepieņēma to, ka man ir tā depresija. Piemēram, mamma, klases audzinātāja un draugi nesaprata, kāpēc noslēdzos, neko negribu darīt, un vienmēr bija jāklausās visādi pārmetumi un komentāri. Un pats trakākais bija tas, ka es tiešām centos kaut ko vērst par labu, bet, lai visu labāk saprastu, tad, kā jau minēju, man nereālu piespiešanos vajadzēja, lai vismaz aizietu uz pirmo stundu skolā, un tur nosēdētu tās 40minūtes. Sāka trūkt elpa, sirds sitās. Tad variet iedomāties tās sajūtas, kādas cilvēks izjūt, kad tik maza un pašsaprotama lieta grūti nāk, ar piespiešanos, un tu centies, bet citi turpina tik braukt augumā par daudz lielākām lietām.

Dionysus esi lietojis? Blakuspārādību nav?

Andas- jā tas ka nesaprot citi, un neizprot īsto butību, nepieņem to tas visu pasliktina.