No draudzenēm vienīgais ko dzirdu ir viena vienīga sūdzēšanas - "man vēders resns, seja neglīta, krūtis mazas, neviens mani nemīl, es esmu briesmīga" kaut meitenes ir skaistas un viss viņām dzīvē ir labi, bet ir arī tādas pašas, kuras tiešām ir tādas kā viņas saka, bet jūtami ir tas, ka viņas ir ar to apmierinātas un netaisās neko darīt.
Kāpēc vienmēr ir jāčīkst, kāpēc nevar vai nu samierināties ar to un paklusēt, ja nevēlies neko darīt vai arī beigt raudāt tikai tāpēc, lai jūs nemierinātu ar vārdiem - "tu neesi resna, tu esi skaista"