es viena tāda?

Man ir tiesi otradi. Juku prata no vienbusanas. Varu sad tad izbaudit to viengulibu, dazreiz to pat vajag. Bet vislabak jutos cilvekos.
Bet domaju, ka tas nekas slikts nav, ka patik vienai. :)

Man patīk gan tā, gan tā :D Izbaudu gan vientulību, gan kompāniju.

Tagad arvien vairāk socializējos un ir jau forši, ka tev uzrodas jauni cilvēki dzīvē,tomēr - loks paplašinās un satikt katru kļūst grūtāk kaut tāpēc, ka tev vienkārši laika tam nav.
Man viss sadalās - patīk iepirkties vienai, visbiežāk to arī daru, jo veikalos ar izlemšanu, ko iegādāties, nesteidzos :D aiztaupu citiem nervus tādā veidā, bet teiksim, man patīk iet līdzi, ja kāds iepērkas - cita lieta :) uz kādu kafe aiziet vienai - nē.. pie kafijas tases man patīk tomēr parunāties, tāpēc tur es kādu parasti ņemu līdzi, arī pusdienās ejot, piemēram. Vārdsakot, ir lietas, ko patīk darīt vienai, bet ir arī tās, kur gribās kādu blakām, tāpēc sevi noteikti nesaukšu par vienpati, bet laiku tikai sev es arī ļoti izbaudu!
Esmu savulaik iedragājusi draudzības ar to, ka mūždien atteicu un tā, un loģiski, ka draugiem uzmanību vajag, kopš tās vienas reizes es mainījos, vienkārši mainījos .. ne jau kļuvu par nenormāli sociālu cilvēku, bet iemācījos turēt mērenību visā - varu kādu nedēļu patrakot un satikt 1043530 cilvēkus dienā, bet kādas pāris dienas varu darīt kaut ko viena, galvenais, ka pa laikam uzpeldu un atveros draugu piedāvājumiem, tādējādi kontakts paliek nezūdošs, jo, manuprāt, arī pārāk liela socializēšanās noved pie apnikuma, arī nav labi :)

Identiski tā ir ar mani...man beizi zvana draudzenes... es citreiz neceļu, jo zinu, ka būs ilgi jārunā..bet, piemēram, tajā brīdī esmu izdomajusi lasīt gramatu vai skan mana mīļākā dziesma-egoistiski,bet šajos brīžos es vienkārši mēdzu pat izslēgt telefonu, jo man ir daudz cilveku apkārt, kuri savukārt visu laiku grib komunicēt. Esmu zinamā mēra vienpate - patīk iepirkties vienai, uz jūru biezi arī mēdzu braukt viena, kafejnīcās patīk būt vienai... ir, protams, momenti, akd vajag sabiedrību aiziet uz kādu koncertu, nakts izklaidi vai vienkārsi papļapāt par dzīvi... pavadīt laiku kopā.... bet katru dienu komunikācija un saziņa mani nogurdina un nav nepieciešama kā citiem cilvekiem.

Man arī tā patīk, varbūt tikai uz klubu es labāk dotos kopā ar draudzenēm :D

Izklausās,ka runa ir par mani.Arī esmu liela vienpate, bet tagad arvien vairāk jūtu ka gribu blakus cilvēkus ar līdzīgām interesēm.Ballēties īsti vairs neballējos bet piedalos visādos aktīvos pasākumos. Esmu kļuvusi piekasīgāka pret jauniem cilvēkiem, meklēju cilvēkus ar kuriem varētu arī parunāties ,rspektīvi-draugus,nevis paziņas.

Man arī ļoti bieži ir vēlme pabūt vienai..draugs to reizēm nesaprot un domā, ka esmu apvainojusies, ja, piemēram, gribu iet pastaigāties viena pati :D Bet kopš mans darbs ir no mājām un visu dienu ķimerējos pa māju vienītī, tad 8-9 h dienā man tīri labi pietiek un jau vakarā vienmēr ir luste kkur iziet cilvēkos vai kopā ar draugu ko padarīt!


Uzskatu, ka daudzi cilvēki nepietiekami velta laiku sev un vienatnei, jo tas ir ļoti relaksējoši un palīdz mazliet atslēgties, ja nav nemitīgi jāuztur saruna, jādomā utt. bet vienkārši..esi sev un ar sevi! :)

+ runājot par iepirkšanos, esmu pamanījusi, ka tikai vienītī varu kko nopirkt :D ja eju ar puisi/draudzeni, kkā nevaru sakoncentrēties un izdomāt vai man to vajag/nē.

es arī esmu vienpate - mīlu būt viena :) protams, ne vienmēr, bet tā kā Tu aprakstīji :)

Vai, šī ir arī mana problēma, kas man sāk nepatikt :D
Agrāk bija apkārt cilvēki 24/7, skola - pēc skolas nolikt mantas un aidā ar draugiem kaut kur un kaut ko, mājās biju reāli tikai, lai pārnakšņotu (nebiju tā saucamas ielas bērns, lielākoties, ar draugiem spēlējām futbolu, basketbolu vai ko tādu aktīvu darijām :D ) , ja, nu, tomēr kādu iemeslu pēc es biju mājās, tad man visu laiku zvanījās :D stundām varēju pa tel. runāt un ar laiku tas sāka nogurdināt, pie sevis izteicu vēlēšanos, ka, beidzot, gribu būt viena, ka gribu viena iet uz veikaliem, viena darīt to un to un kaut kā viss lēnām izsīka :D
Un jutos ļoti labi esot viena :D
Protams, šad-tad gribas satikties ar cilvēkiem, parunā, ko padarīt, bet tas nav kā agrāk, es jūtu, ka jau ieeju, atkal, galējībā, ka man pārāk patīk būt vienai, radi arī par to jau ļoti kritiski izsakās, bet, nu, esmu visu dienu darbā, tad gribas aizbraukt mājās un atpūsties no visa un visiem...
Kad ar kādu izeju ārā bieži ir tā, ka gribas ātrāk doties mājās, lai pabūtu viena :D
un vispār neredzu vairs jēgu komunicēt ar daudziem cilvēkiem, jo jūtu, ka nav "mani":D
Bet visādi citādi es esmu ļoti draudzīga un komunikabla, kad satiekos ar draudzenēm, kas man ir sirdij tuvas varu stundām ilgi runāt un ir forši :)) un tad atkal pietrūkst tā smagnējā sociālā dzīve, bet tad atkal esmu viena un ir labi! :D

Es vispār neesmu pārāk sociāls personāžs. Ar draugiem satiekamies labākajā gadījumā reizi pāris mēnešos, bet nu tad uz vairākām dienām :) Ikdienā man absolūti nav nepieciešama cilvēku sabiedrība, jo tās pietiekami jau ir darba laikā. Vienīgais civlēks, kas man tiešām ir nepieciešams, ir mana mīļotā sieviete, ja tāda ir. Bet pēdējā laikā tiku atradināts arī no tā. Tad jau biežāk satiekos ar ģimenes locekļiem nekā draugiem un tas mani pilnībā apmierina.
Esot vienam, darbi rit produktīvāk, domas mērķtiecīgāk rosās galvā un arī atpūta ir ok, tomēr atpūsties vislabāk man patīk divatā ar mīļoto sievieti.

Un piekrītu, ka lieli cilvēku pūļi, skaļums un rosība mani vairāk nogurdina nekā atpūtina. Reizēm, protmams, var un pat vajag apmeklēt saviesīgus pasākumus, lai būtu dažādība. Kamēr to nav par daudz, tikmēr tos var arī izbaudīt, neskatoties uz sagādātajām neertībām.

Tā kā - nē! Neesi dīvaina un neesi viena šajā jautājumā.

Es esmu introverta,bet strādājot ar cilvēkiem esmu sevi pārvērtusi par ekstravertu.Es arī ļoti labi izbaudu brīžus vienatnē,man patīk izgulēties,nerunāt,pabūt klusumā,pat ja esmu ar kādu kopā..Aiziet vienai kkur,tas man ir normāli..Domāju gan,ka uz klubu viena neietu.. :D

Autore- otra pusīte neko nesaka?
Grūti iedomāties būt vienai ja esi attiecībās,tāpat otrs cilvēks būs un prasīs uzmanību.