Ar tādu braukšanas kultūru, kāda ir uz mūsu ceļiem, es nekad neriskētu braukt tik mazā mašīnā.
Kādreiz, kad taisījos sev pirkt Fiatiņu vai Mercedes B klasīti, mani vecāki šausmās saķēra galvu un teica - tikai ne mazu mašīnu. Iedomājies, kas no tevis paliks pāri, ja notiks avārija. Man likās jocīgi - pirkt mašīnu, jau domāot par avārijām. Bet tagad es saprotu, cik ļot viņiem bija taisnība. Mana mašīna ir mazliet lielāka par standarta vieglo autombīli, un tikai tas jau divas reizies mani ir izglābis no avārijas. Piektdien pirmo reizi nokļuvu situācijā, kad mani cits braucējs bija izdomājis pārmācīt. Viņam likās, ka braucot uz 90, es braucu par lēnu, viņš mani apdzina, izbrauca man priekšā un strauji lika pa bremzēm. Mazliet lēnāka reakcija, mazliet sliktākas bremzes un es nezinu, vai no manis daudz kas būtu palicis pāri, ietriecoties tajā milzīgajā džipā. Tajā brīdī man acu priekšā paslīdzēja visa mana dzīve, un arī vēlme pēc mazas, sievišķīgas mašīnītes. Un beidzot es sapratu, ka tādu - nekad!
Turklāt, iedomajies vēl riktīgi sniegotu ziemu un slikti tīrītas ielas un pagalmus. Tāds Smartiņš ne cik tālu netiks.