Diskusiju tēma par vīrieša atgriezšanos pie viņa bijušās lika man aizdomāties par dažiem fundamentāliem jautājumiem.
Kādēļ tik daudzi cilvēki - gan vīrieši, gan sievietes - iedomājas, ka partneris ir viņu privātīpašums? Manuprāt, pāri kopā satur tieši abu partneru vēlme, nevis pienākums. Es domāju, ka tas arī ir īstais attiecību skaistums, ka divi cilvēki ir kopā, jo tā jūtas laimīgi. Daudziem partneriem, esot kopā ilgāku laiku, rodas pieradums un ilūzija, ka viņu attiecības ir kas pašsaprotams un neatņemams. Ja partneris vēlas izbeigt esošās attiecības, viņš tiek uzskatīts par nodevēju un nelieti, kas laupījis laimi un sāpinājis. Vai tā patiešām ir? Vairumā gadījumu pāris izjūk tādēļ, ka viens no partneriem ir atradis, viņaprāt, labākas attiecības vai arī jūtas noguris no jau esošajām. Kurš ir vainīgs šādā situācija - tas, kurš vēlas šķirties, vai otrs partneris, kurš nespēja piesaistīt, savaldzināt, darīt laimīgu to pirmo?
Pazīstu vīrieti, kurš draudēja fiziski izrēķināties ar savu sievu, jo viņa vēlējās šķirties. Lai arī tie bija tukši draudi, tomēr viņš centās diskreditēt bijušo laulāto un bojāt viņas nākamās attiecības. Uzskatu, ka šāda rīcība no vīrieša puses vērtējama kā nožēlojama, jo, šādi rīkojoties, viņš pazemoja, pirmkārt, sevi, nevis bijušo sievu.
Ikvienam ir tiesības jebkurā laikā pārtraukt attiecības, minot vai neminot sava lēmuma iemeslus. Lai arī tas var izklausīties ciniski, tomēr esmu cieši pārliecināts, ka tieši šīs tiesības jebkurām attiecībām piešķir to īpašo skaistumu un apziņu, ka partneris ir kopā ar konkrēto cilvēku jūtu, nevis pienākuma dēļ.
Saprotams, ka privātīpašnieciskums rada slimīgu greizsirdību un vēlmi agresīvi aizstāvēt savu "īpašumu". Vēsturei zināmi daudzi piemēri, kad greizsirdības uzplūdos izdarīti smagi noziegumi. Kāds tam visam sakars ar cilvēcību, vēlmi darīt labu partnerim? Protams, nekāds, tādēļ uzskatu, ka privātīpašnieciskums un greizsirdība ir indivīda pašapziņas problēmu vai sociopātijas izpausme.
Krāpšana - arī ļoti neviennozīmīgs temats, par kuru atļaušos izteikt savu viedokli. Es nosodu melus, krāpšanu un dotā vārda neturēšanu; uzskatu, ka vispirms ir jāizbeidz esošās attiecības un tikai pēc tam jāķeras pie jaunu veidošanas. Taču nekādā ziņā neatļautos izspiegot savu partneri (draudzeni/sievu), pratināt vai pārmest viņai kaut ko. Ja uzzinātu, ka viņa ir, piemēram, rakņājusies manā telefonā, datorā u.tml., tad, visticamāk, pārtrauktu attiecības, jo šādas darbības uzskatu par klajas necieņas izpausmi pret sevi. Ja cilvēks netic manam vārdam, kāda jēga ir būt kopā ar tādu?