*Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt. /Paulu Koelju/
*Cilvēks. Jo viņš ziedo savu veselību, lai nopelnītu naudu. Tad viņš ziedo naudu, lai atgūtu veselību. Un tad tik daudz satraucas par nākotni, ka neizbauda tagadni; rezultātā viņš nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē; viņš dzīvo it kā nekad negrasītos mirt, un tad nomirst nekad tā lāga arī nedzīvojis. /Dalailama/
*Parasta līdzcietība un mīlestība izraisa ļoti līdzīgas jūtas, kas galvenokārt noved pie pieķeršanās. Tik ilgi, kamēr otrs šķiet labs vai skaists, mīlestība ilgst, bet tiklīdz otrs sāk likties ne tik skaists un ne tik labs mīlestība pilnībā izmainās. Pat, ja jūsu mīļākais draugs ir viena un tā pati persona, viņš piepeši šķiet kā ienaidnieks. Mīlestības vietā jūs tagad izjūtat naidu. Patiesā mīlestībā un līdzcietībā otras personas izskats vai izturēšanās nekādi nevar ietekmēt jūsu attieksmi. Īstā līdzcietība nozīmē saskatīt otra ciešanas. Jūs jūtaties atbildīgs un gribat kaut ko darīt viņa vai viņas labā. /Dalailama/
* Vislielākais apvainojums, kādu var nodarīt godīgam cilvēkam,- turēt viņu aizdomās par negodīgu rīcību. /Šekspīrs/
* Mīlēt nozīmē vēlēt otram to, ko tu pats uzskati par labu, un vēlēt to nevis sevis paša dēļ, bet gan tā cilvēka labā, kuru tu mīli, un censties, cik vien tev iespējams, sagādāt viņam šo labumu. /Aristotelis/
* Cilvēki nekam netic tik cieši kā tam, ko viņi vismazāk zina; un neviens neuzstājas tik pārliecinoši kā tie, kas stāsta pasakas. /Mišels de Montēns/
* Dzīves derīgumu mēra nevis ar laiku, bet ar prasmi to izmantot: dažs, kas dzīvojis maz, ir daudz dzīvojis; netūļājieties, kamēr jūs esat šeit. Jūsu dzīves ilgums ir atkarīgs no jūsu gribas, nevis no nodzīvoto gadu skaita. Vai jūs domājat, ka nekad nenokļūsiet tur, kurp ejat neapstājoties? /Mišels de Montēns/
* Pirmā pērle, kuru cilvēks sev var iemantot, ir viņš pats. Kad cilvēks pats tik ilgi savā sirdī racis, kamēr tas šo dārgumu atrod, tad tam rodas spēja – acis it kā no jauna apskaidrojas – arī citas pērles atrast. /Jānis Poruks/
* Mēs, cilvēki, esam neapmierinājami; mums nav nekad diezgan. Ja mīlestība mūs acumirklī aplaimo, tad mēs vēlējamies mūžīgi mīlēt… Un kas mums liedz mūžīgi mīlēt? Neviens cits kā mēs paši! Paši nezinām, ko gribam. Manim ir par daudz laimes bijis, un tomēr esmu vairāk nelaimīgs kā laimīgs. Nav diezgan! Un šo nepateicību es turu par vislielāko noziegumu… /Jānis Poruks/
* Mums jāizmanto izdevība, kad veiksme ir mūsu pusē, un jādara tās labā tikpat daudz, cik tā dara mūsu labā. To sauc par labvēlības principu. Vai iesācēja veiksmi. / Alķīmiķis/
124
