Sveikas!
Šī būs nopietna tēma, bet kur lai vēl paraud, ja ne internetā, tāpēc ceru, ka kādai būs ko piebilst par šo tēmu.
Tātad, jau vairākus gadus cīnos ar apātiju pret dzīvi. Nedaudz paskaidrojot tēmas virsrakstu - nē, man nav uzstādīta diagnoze "depresija", taču pagaidām nezinu kā lai vēl nosauc savu ilgstošo stāvokli, tāpēc atļaušos lietot šo vārdu, jo citādāk es nemaz nespētu raksturot to, kas ar mani notiek. Pēdējā laikā mani uztrauc tas, ka man sāk likties, ka manī vairs nav tās dzirksteles un vēlmes cīnīties, kas vēl līdz nesanam laikam tomēr bija. Bija tā, ka neapmierināja tas, kur esmu un pie šīm sajūtām turējos. Likās, ka ir cerība, kamēr man iekšā kaut kas saka, ka nē, tā nav labi. Taču tagas šķiet, ka esmu samierinājusies un esmu gatava neko nedarīt lietas labā, par pašnāvību iedomājos arvien biežāk. Protams, ka vēl kāda sīka daļiņa manis saka, ka tas nav ok, tāpēc laikam šo rakstu. Tāpat arī, pirmo reizi dzīvē esmu pierakstījusies pie psihoterapeita. Jā, ļoti novēloti. Un joprojām māc šaubas, jo šķiet, ka tas viss ir bezjēdzīgi, jo man arī nav tik daudz līdzekļu lai ietu katru nedēļu un maksātu bargu naudu par ilgstošu ārstēšanos, diemžēl.
Es atvainojos par haotisko izklāstu, bet ja kāda tomēr ir tikusi tik tālu, tad laikam iemesls kāpēc es esmu izveidojusi šo tēmu ir tas, ka vēlētos dzirdēt kādus pozitivus stāstus un jūsu pieredzi. Priecāšos arī par kādu PM, ja nevēlaties publiski rakstīt. Man šobrīd ir pagrimušas visas dzīves jomas - esmu pazaudējusi visus draugus, atskaitot varbūt vienu, divas draudzenes. Attiecības ar ģimeni. Mācības. Sapņi, mērķi. Tas viss šobrīd ir apstājies. Man tiešām gribētos dzirdēt par to, kā kādam ir izdevies izrāpties no šāda purva un vērst visu uz labo pusi. Šobrīd es pat nespēju iedomāties ar ko sākt, jo nav motivācijas.
Lai nu kā, paldies par uzklausīšanu.
4
