Es gan neteiktu puisim, ka viņš ir kontrolējošs paranoiķis, bet gan paskaidrotu mierīgi, ka es iešu. Pateiktu, ka man ir savi draugi, savas intereses un galu galā, Es taču tieši tāda viņam arī iepatikos. Es vēlos iet uz pasākumu un es iešu, lūdzu, pieņem to, jo ja Tu dusmosies, apvainosies, Tev pašam no šīm sajūtām būs slikti. Man žēl, ka tu netiec, bet tas, ka Tu domā, ka klasesbiedram es, it kā patīku, nemaina to faktu, ka es Tevi mīlu. Ja Tu man neuzticies, man ļoti žēl, bet tas nemaina manu mīlestību pret Tevi.
nu, kkā tā. Mums jau arī ir bijušas tādas situācijas, ar manu mīļoto, gan no manas puses, gan viņa - bet šo ilgo attiecību laikā esmu sapratusi, cik lieliska ir brīvība, ko es varu dot otram cilvēkam un uzticēšanās viņam. Viņam iet mazliet grūtāk, bet es mierīgā un maigā balsī (nekliedzot, neuzstājot uz savu) pasaku to, ko es Tev ieteicu pateikt. Un viss ir ok. Bet es nekad nesauktu savu mīļoto cilvēku par paranoiķi vai kā savādāk. Hmmm, tas jau drīzāk kko liecinātu par mani, ka esmu kopā ar tādu cilvēku. :D
29
