Neesmu es tāda, ka sakravāšu koferus, apstāšos pie durvīm un teikšu- Es braucu ar jums. Tādēļ parasti sāku ar jautāšanu „caur puķītēm”, pēc tam jau es viņam skaidri izstāstīju savas sajūtas un skatījumu uz to, bet-nekā. Šķiet, jau, protams, ka tas nav atkarīgs no viņa.
Viņam ir brālis, kuram nav draudzenes, ko ņemt līdz- tā, ka atkrīt šis variants, ka apvainotos.
Kopumā tā- visi vecāku svētki tiek parasti svinēti- citreiz apaļas jubilejas cilvēku 40 kompānijā, ir bijusi reize, kad mammas jubilejā ir tikai paši vecāki, vecvecāki, mans draugs ar savu brāli, es un divas viņa mammas draudzenes ar vīriem. Katrā ziņā- svētku tajā ģimenē ir padaudz, tiek svinēti un esmu vienmēr uzaicināta. Vienreiz gadījās situācija, kad šis mammas dzimšanas dienas datums bija jāpavada svarīgā, neatceļamā pasākumā. Mamma viņam 3x pajautāja, vai es tiešām, tiešām netieku, kādēļ... un atsūtīja man tortes gabaliņu. It kā tiešām attiecības ir labas man ar viņiem... Ziemassvētkos gan es esmu pie savas ģimenes un viņš pie savas- it kā jocīgi, bet esmu jau pieradusi. Abiem šie ir ģimenes svētki un tad, kad mūsu attiecības būs oficiālas, domāju, ka vajadzēs kkā risināt problēmu- varbūt svinēt visiem kopā, bet tagad- ne.
atbilde- ģimenes brauciens. Viņi ir 4 cilvēki ģimenē un it kā parasti es saprotu, ka – 5 cilv (ja brauktu es) mašīnā nav ērtākais risinājums tālos braucienos, bet šoreiz viņi aizbrauca trijatā (ceturtais ģimenes loceklis netika). Vēl attaisnojums- parasti tālajos braucienos viņi kko lielu nopērk (ta kko jaunu no sadzīves tehnikas, ta pavisam lielo tv). Es nesaprotu....Ar draugu esmu kopā 4 gadus, pašlaik, šeit neiztirzājamu apstākļu dēļ, gan nedzīvojam kopā. Bet attiecības mums ir labas, mīļas. Ar vecākiem arī saprotos labi. Lai gan pie viņa palieku pa nakti TIKAI TAD, kad vecāku nav mājās, nekad neesmu palikusi, kad vecāki ir (dzīvoklis nav tik liels, vecākiem vajag privāto telpu utt..), bet vecāki bieži nav mājās, daudz braukā apkārt. Skatos, kā citas meitenes, kuras ar saviem puišiem kopā pusgadu, parasti ņem līdz visos tālajos braucienos, un domāju, ko esmu izdarījusi ne tā. Vai arī tiešām ne manī vaina? 
139
