Varu padalīties ar savu pieredzi. Mums arī bija jūrascūciņa, kurai 4 gadu vecumā tika veikta sānos operācija. Iemesls arī bija tas, ka ap kājas apvidu sāka veidoties bumbulis, mūsu veterinārārsts tikai pateica, ka sivēniem šādā vecumā veidojās tādi, teica, lai neņem diži vērā. Nu neko, klausījām ieteikumam. Ar laiku ievērojām, ka bumbulis sāk paplašināties, rezultātā, tas pārplīsa un sāka strutas nākt ārā, smaka arī bija nepatīkama. Saprotot, ka tas labi nebeigsies, vedām sivēnu uz dzīvnieciņu poliklīniku, aiz zoodārza, lai īsts speciālists mums palīdz. Vetārste ruksi apskatīja, iešpricēja mutītē zāles, lai nomierinās, tad mēģināja izspiet augoņā apvidu ārā, taču nesanāca, teica, ka jāveic operācija. Es, protams, sāku raudāt uz līdzenas vietas, jo domāju, ka sivēns neizturēs operācijas gaitu, jo, kā nekā, bija jau pensionāra vecumā.
Mēs, protams, izlemām, ka veiksim operāciju, jo bija smagi skatīties kā nabadziņš mocās. Brauciens uz poliklīniku bija smags, tāda sajūta, ka tā ir pēdējā reize, kad viņu redzam. Atdevam viņu labās rokās, teica, ka viss būs kārtībā. Tās bija emocionāli smagākā stunda manā mūžā.
Beigās, kad aizgājām uz poliklīniku redzējām, kā mūsu sivēns mierīgi guļ ar apbintētu sāniņu, bija izturējis visu operāciju.
Vēl 2 gadus bija žirgts skrējējs, līdz šā gada februārim, kad apglabājām viņu mūža mājās - dzīvnieku kapsētā.
Noraudājos šito rakstot.