weee- esmu reizēm vainīga. Es to diezgan ātri saprotu un atvainojos.
Elīna- tas ir viens no piemēriem. Ir bijis arī kafejnīcā, ielas vidū, bāra vidū. Iemesli- nepareizā tonī, ar nepareizu sejas izteiksmi pateikts kāds nepareizs vārds.
Cormeum- jā, un pats absurdākais, ka es "uzvedos kā tāda princese", kad cenšos elementāri aizstāvēt savas tiesības un viedokli.
Jā, ieslīgu sūdzēšanās procesā. Vismaz palika mazliet vieglāk.
Gribēju saprast, is it just me vai arī tiešām, ir situācijas kad nevajag "piekāpties mīļā miera labad".
Paldies, cormeum :) .
Atvainojos tad, ja ir bijusi mana vaina, esmu pieļāvusi kļūdu un nu, vārdu sakot, kad zinu, ka man ir jāatvainojas, jo otram tomēr taisnība utt.
Par cita kļūdām un vainām, es nekāda mīļā miera pēc neiešu uzņemties vainu un atvainoties.
Tā ir viena no grūtākajām lietām, kad pašam šķiet ka bija 100% taisnība, bet galā sanāca otrādi.
Ja jau piespiežas tad var, bet sajūta nav no labākajām, ja vēl otrs uzsver - kuram tad bija beigu beigās bija taisnība.
Uzvarējušam gan nevajadzētu pieminēt un atkārtot savu taisnību, ja otrs ir pats atzinis savu kļūdu.
Bet par labu attiecībām noteikti labāk dara tas kurš spēj atzīt savu vainu un atvainoties.
Jaunības maximālismā varēju dienām nerunāt. Tagad ilgāk par 5min nevaru izturēt nerunāšanu, ja vajag - atvainojos - mīļā miera labad. Kāpēc izniekot laiku trulā klusēšanā, nevienam no tā labāk nebūs un es nevaru normāli pastrādāt, ja zinu, ka mājās nav forši, ka kāds ir sapūties.
Līdzīgi kā Darla. Virpinu, virpinu līdz taisnība vairāk ir uz manu pusi un atvainojas man. Kaut gan gribētu būt elastīgāka.
Otrs zina, cik man ir svarīgi ko un kā pasaka. Pat tonis daudz spēlē, tāpēc trīsstāvīgie vārdi vispār ir izslēgti no opcijām, būtu grūti tādam tikt pāri. Man ļoti svarīga ir cieņa attiecībās.
142
