Iistais viirietis :-)))

likās ka viss nu būs, bet tai pirmajā reizē kad tikāmies, tad bija tiešām ideāli, viens otram lasījām domas, pabeidzām teikumus. Un ar katru reizi tas bija tik izteikti, pat citi redz cik mēs esam saderīgi. Nākotnes plāni vieni, uzskati vieni, mums pat nevajag runāties vai ko darīt kopā, vienkārši atrašanās vienā istabā mūs abus padara laimīgus.

Es arii vienreiz satiku taadu viirieti. Apzinaati atteicos kaut ko veidot. Man ar vinju bija garlaiciigi. Tas bija taapat kaa sarunaaties pashai ar sevi. Man savukaart ideaals ir tad, kad ir kopaa interesanti, nav rutiina no saakta gala.
Ticu, ka ir cilveeki, ar kuriem rodaas iipasha saikne. Man pashai ir bijusi taa sajuuta, ka zinu, ka veelos buut kopaa ar sho cilveeku un nevienu citu nevajag.

Bija ta sajuta, bet tas ir mirkla apmans, kad roza brilles nokrit, tad jau visu redzi citam acim

Kad satikos pirmo reizi ar savu tagadējo draugu, bija tāda ļoti dīvaina sajūta. Vēl joprojām tāda ir. Es ceru, ka tā ir tā īstā sajūta. Cerams, ka viņām ir tāpat. :) It kā jau saka, ka ir.

Es arii vienreiz satiku taadu viirieti. Apzinaati atteicos kaut ko veidot. Man ar vinju bija garlaiciigi. Tas bija taapat kaa sarunaaties pashai ar sevi. Man savukaart ideaals ir tad, kad ir kopaa interesanti, nav rutiina no saakta gala.
Ticu, ka ir cilveeki, ar kuriem rodaas iipasha saikne. Man pashai ir bijusi taa sajuuta, ka zinu, ka veelos buut kopaa ar sho cilveeku un nevienu citu nevajag.

Varbūt mēs esam ļoti līdzīgi, bet mums nekādā ziņā nav garlaicīgi vienam ar otru, mēs lai gan esam ļoti līdzīgi bet mums ir dažas atšķirības, kuras mūs papildina, mēs abi stundām ilgi varam diskutēt, vai ar kaut vai kopā makšķerēt jo mums abiem to patīk darīt. Iet uz teātri vai kādu festivālu aizbraukt, iztusēties. Vienkārši mums ir tas ka mēs viens otru saprotam ļoti labi, mēs zinām kad vienam piemēram ir apnicis dzert un gribas prom vai kad otram ir diskomforts par kādu tēmu citu priekšā, tāpēc nomaina tēmu.

Ir jau ar dažādi cilvēki, un lūk šis cilvēks raksturā, aktivitātēs, interesēs, izklaidēs ir ļoti saderīgs ar mani. Citi uzskata ka līdzīgiem cilvēkiem būs garlaicīgi, bet tā nav.

Velns viņš pat atbilst manam kritērijam ka man vajag vīrieti kurš māk garšīgi gatavot ēst, ko mēs bieži kopā darām :) un kurš labi strādā ar rokām (galdniecība) :D

Man vienmer ir gribeejies sev taadu viirieti, kas lasa manas domas, pamana katru veelmi, izjuut manu dveeseli. Smejas ar mani kopaa un raud ar mani kopaa. Un tagad es tikai reaali saprotu, ka mans tagadeejais ir kaa mans spogulis. Vins reagjee uz katru manu emociju taapat. Tikai vinsh uzskata, ka man nevajag viirieti, bet suni vai kalpu. Pie tam mees abi esam dzilos stereotipos un priekshstatos par preteejo dzimumu.

Es arii vienreiz satiku taadu viirieti. Apzinaati atteicos kaut ko veidot. Man ar vinju bija garlaiciigi. Tas bija taapat kaa sarunaaties pashai ar sevi. Man savukaart ideaals ir tad, kad ir kopaa interesanti, nav rutiina no saakta gala.

Pievienojos kristai. Man arī agrāk likās, ka man vajag kādu ar kuru viedoklis saskanēs jebkur, kurš pabeigs manu izteikto teikumu un vārdus lasīs no lūpām. Realitātē, es nekad sev blakus tādu cilvēku negribētu. Man patīk, kad rodas tādas mazas domstarpības, kurās var diskutēt līdz samaņas zudumam. Man tā ir ar draugu - ir tēmas, kur viedokļi mums absolūti atšķiras un man tā patīk, kad abi par to kaislīgi diskutējam, mēģinām pierādīt savu taisnību. Turpretī ir lietas, kur mūsu domas saskan. Mēs abi esam diezgan atšķirīgi, bet kaut kāda saikne tur mūs kopā, lai tur vai kas.

Agrāk pie visiem bija "īstā vīrieša" sajūta :D kad satiku vīru pirmoreiz bija tāda kā ļoti liela ziņkāre par viņu, jebko darot prāts vīru kā tādu ēnu visur klāt lika. :D
Pa 4 gadiem īpaši nekas nav mainījies, tikai tagad tā sajūta tāda pašsaprotamāka ir palikusi - līdzīgi kā ar citiem radiem (vecākiem/brāļiem/māsām) - tu vienkārši zini, ka tādi ir un viss, pat nepieļauj variantu, ka varētu nebūt.

Kad savu draugu satiku, pirmā doma bija "mēs pilnīgi noteikti nebūsim kopā", jo nesaistīja ne vizuāli, ne citādi jutu pievilcību. Tā sajūta, ka tiešām ir īstais, pie manis "atnāca" salīdzinoši vēlu. Ne tāpēc, ka iepriekš likās, ka būtu neīstais, vienkārši nekad nebiju domājusi- ir īstais vai nav, vienkārši baudīju mirkļus kopā. Draugs gan man pēc nedēļas pazīšanās teica, ka jūtot, ka esmu īstā un mums būšot kopīga nākotne. Es toreiz biju gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka tā nenotiks :D

Kad savu draugu satiku, pirmā doma bija "mēs pilnīgi noteikti nebūsim kopā"

Man bija tas pats, taču jau pēc nedēļas kļuvām par pāri. :D Pēc tam trešajā tikšanās reizē vēl pēc nedēļas es kolīdz viņu ieraudzīju, biju kā apburta, nekad neko tādu nebiju izjutusi, tajā brīdī sapratu, ka ir. Nezinu, vai to definēt tieši ar vārdu "īstais", bet ar viņu jūtos ļoti brīvi, varu runāt par jebko, jebko kopā darot ir sajūta, ka tā tam vienkārši ir jābūt.

Jums ir taada sajuuta bijusi? nekad nav maakushas shaubas?

Ir. Bija šaubas attiecību sākumā pēc nopietna strīda, bet tagad esmu pārliecināta par 100%, ka šis ir mans īstais vīrietis. Un nedomāju, ka šī sajūta ir atkarīga no iemīlēšanās. Šī ir mana otrā mīlestība, bet sajūta, ka ir īstais - pirmā.

Ja runa ir par īstajiem, tad es sajutu īsto sievieti otrajā tikšanās reizē. Skaidri jutu ka būsim kopā, pat neticējas ka tā var būt. Bet sajūta bija nešaubīga un tieša.

Man bija līdzīgi. Otrajā tikšanās reizē, bet pirmajā randiņā es uz savu draugu paskatījos un man prātā iešāvās domā, ka šis būs manu bērnu tēvs. Toreiz gan nodomāju, ka tās ir galīgas muļķības, jo nešķita, ka mums varētu izveidoties ilgstošas attiecības un vispār attiecības, bet nu izrādījās, ka manai ašajai un pat nejaušajai domai galvā bija taisnība. :D