Vēlos pastāstīt par savu pieredzi saistībā ar kādu ļoti neparastu kristiešu draudzi. Ceru,ka citām tas liks aizdomāties, pirms iesaistīties kādā sektā/draudzē,kurā notiek ‘’savdabīgas’’,ļoti harizmātiskas, lietas.
Pirms vairākiem gadiem sāku ticēt Dievam. nolēmu apmeklēt kādu baznīcu,kuras sludinātājas bieži vien ir dzirdams/redzams dažādās intervijās,publikācijās internetā,utt. Par šo draudzi biju arī dzirdējusi,ka viņi rīko dažādus pasākumus,lai vāktu ziedojumus nabadzīgajam sabiedrības slānim, rūpējas par sociāli atstumtajiem,aktīvi stāsta cilvēkiem par Dievu (iet ielās ar Bībelēm),utt. Man arī bija nedaudz bail doties uz draudzi,par kuru absolūti neko nezinātu.
Pieņemsim,ka manu jaunatrasto baznīcu sauc ‘’elektrības straume’’.Lai gan mana jaunā baznīca atradās diezgan patālu no centra, dievkalpojumu norises laika dēļ man šis attālums nesagādāja problēmas.
Pirmais iespaids par ‘’Elektrības straumi’’ bija ļoti labs – smaidīgi cilvēki, ‘’jauka atmosfēra’’, gandrīz stundu garš sprediķis. Mani gan nedaudz pārsteidza lūgšanu skaļums(kopējās lūgšanas laikā katrs draudzes loceklis savu lūgšanu izteica skaļi), lūgšana nesaprotamās valodās(kā vēlāk uzzināju, to sauc par lūgšanu mēlēs) un tas,ka citi cilvēki šķita esam kādā dīvainā transā . Tā kā biju dzirdējusi,ka ‘’jaunās konfesijas’’ mēdzot radikāli atšķirties no tradicionālajām, nekas no pirmo reiz piedzīvotā manī nekādas aizdomas neraisīja. Man arī bija iespēja nedaudz parunāt ar draudzes sludinātāju jeb līderi(tikai pēc gada uzzināju,ka parasti šī ekskluzīvā iespēja tiek dota tikai 2 veidu cilvēkiem – tiem,kas atnākuši 1.vai2.reizi un tiem,kas ziedo lielas summas). Līderis,sauksim viņu par Ziedoni, apgalvoja,ka Dievs noteikti mani atbrīvos no visām veselības un ģimenes problēmām, man tikai esot jāatnāk uz nākošo dievkalpojumu,kura beigās būs īpašas lūgšanas par dziedināšanu. Arī nākošajā dievkalpojumā nenotika nekas tāds,kas liecinātu par iespējamām briesmām. Kāda no draudzes meitenēm mani uzaicināja uz jauniešu/jauno pieaugušo vakaru,kurā man kā jaunatnācējai tika pievērsta īpaša uzmanība – visi interesējās,kā es nonācu draudzē,kā es atradu Dievu,ar ko es dzīvē nodarbojos. Tā kā tas nevienā brīdī nerobežojās ar uzbāzību un neizskatījās pēc liekulības, nekādu iebildumu man nebija.
Tā pagāja vairāki mēneši. Ja iesākumā ‘’Elektrības straumi’’ apmeklēju tikai svētdienās, tad jau pēc 1.mēneša braucu uz baznīcu 3 reizes nedēļā. Pastāstīšu nedaudz par dievkalpojumu kārtību.
1.Slavēšana. Dievkalpojums sākas ar SKAĻU,ĻOTI SKAĻU ‘’slavēšanu’’ – grupa uz skatuves dzied kristīga satura dziesmas ar vārdiem un teikumiem,kas visu laiku atkārtojas. ‘’Slavēšanas laikā’’ zālē gaismas ir gandrīz izslēgtas, gaiss tinas tādā kā zilā dūmakā. Jāatzīst, tas izraisa nomierinošu un tādas kā atbrīvošanās efektu, tā vien šķita,ka visas raizes aizplūst kaut kur tālu projām.
2.Ziedojumu jeb 10.tiesas vākšana bija katra dievkalpojuma neatņemama sastāvdaļa(ir bijis dievkalp.bez sprediķa,bet ne bez 10ās). Sludinātājs vienmēr nolasīja kādu citātu no Bībeles un pēc tam 5-10 minūšu ilgā runā stāstīja, ka mums ir jāziedo ne tikai 10.daļa no visiem ienākumiem,bet arī vairāk,ja vēlamies,lai Dievs mūs ‘’bagātīgi,bagātīgi svētī’’. Skatuves priekšā tika nolikti 2 milzīgi ziedojumu trauki,un cilvēki 2 rindās meta tajos savus ienākumus.Tajā pašā laikā līderis neuzkrītoši stāvēja pie šiem ziedojumu traukiem/spaiņiem un VĒROJA cik kurš ziedo. To sapratu tikai tad,kad man neuzkrītoši tika norādīts,ka mani ziedojumi ir pārāk mazi.
3.Svētruna (sprediķis) parasti bija vismaz stundu gara. Ziedonis īpaši uzsvēra nepieciešamību pakļauties Dievam un to,ka mēs visi,kas esam šajā draudzē, esam SVĒTI. Viņš arī stāstīja,ka mēs kā kristieši esam visvareni,ka mums nav jācieš ne no slimībām,ne no ģimenes problēmām,ne no finanšu sarežģījumiem. Līderis Ziedonis daudzus,iespējams,piesaistīja ar savu mācītājam netipisko personību – viņš regulāri klāstīja par to,cik viņa ‘’cilvēciskā’’ būtība esot nepacietīga un agresīva,ka bieži vien izjūt vēlmi dažiem cilvēkiem iesist, ka citus vispār,pēc viņa domām,vajadzētu fiziski pārmācīt.
4.Lūgšanas. Lūgšanu laikā cilvēki,kuriem bija kādas problēmas iznāca zāles priekšā un līderi par viņiem lūdza. Citreiz līderi,lūdzot savu Dievu,skaļi kliedza, bieži vien cilvēki krita zemē. Reizēm ‘’kritušie’’ attapās/atguva samaņu tikai pēc pusstundas. Citi pēc aizlūgšanas sāka skaļi smieties,raustīties vai histēriski kliegt. Lielākā daļa vienmēr raudāja.
Kad vēlējos uzzināt ko vairāk par ‘’Elektrības straumes’’ mācību, mani brāļi un māsas Jēzū Kristū vienmēr sāka izturēties ļoti izvairīgi. Arī pats līderis nespēja atbildēt uz tik elementāriem jautājumiem, kā piemēram – kur Bībelē teikts,ka kristiešus nekad nepiemeklēs slimības,ģimenes problēmas,nabadzība,utt.
Kad es nokļuvu slimnīcā,par mani neviens no draudzes neinteresējās. Tas bija diezgan negaidīti,jo kontrastēja ar viņu doktrīnu par kristietību ikdienā. Pēc tam kad bija pagājis jau gads,un manā dzīvē nekas nebija uzlabojies,draudze sāka uzskatīt,ka.. es esmu bezcerīgs gadījums un,ka par mani nemaz nedrīkst lūgt. ‘’Kronis visam’’ bija tad,kad līderis ne tikai atteica aizlūgšanu par kādu manu tuvinieku,ko bija piemeklējusi nelaime, bet arī ciniski pateica,ka,ja man ir nepieciešams ,lai par mani lūgtu,lai es sameklējot kādu,kurš to varētu darīt. Nedaudz vēlāk uzzināju, ka esmu pasludināta par nolādētu un, ka citi draudzes cilvēki NEDRĪKSTOT lūgt par mani. Man arī ‘’silti ieteica’’ vairs nekad nemēģināt kontaktēties ar draudzes līderiem. Tiesa gan,tas būtu diezgan sarežģīti,vismaz klātienē,jo vadītājam – visaugstākajam līderim ir sava apsardze – gara auguma muskuļoti kristīgie brāļi,kas vismaz draudzē visu laiku uzturas viņa tuvumā.
Lāsti un cinisms -tas viss vēl nebūtu tik traki,ja vien līderis un/vai draudzes dalībnieki nestāstītu citiem kristiešiem no ‘’jaunajām (harizmātu,vasarsvētku,ēvanģēlisko kristiešu) konfesijām šī stāsta apgriezto versiju. Kad bija pagājuši pāris mēneši kopš manas aiziešanas no ‘’elektrības straumes’’, nolēmu sākt apmeklēt citu draudzi. Iesākumā jaunajā draudzē viss bija labi,tomēr laikam kāds no draudzes cilvēkiem bija dzirdējis ‘’elektrības straumes’’ stāstiņu par mani, jo nākošajā reizē,ierodoties uz dievkalpojumu, visi uz mani skatījās tā pavisam savādi. Kāda sieviete,kad uz jautājumu,vai esmu Gājusi uz ‘’elektrības straumi’’,atbildēju ar ‘’jā’’(neredzēju iemeslu melot,jo neko sliktu neesmu izdarījusi), apsēdās citā rindā. Līdzīga situācija notika vēl 2 citās baznīcās. Es nekad nebiju varējusi iedomāties, ka es – kristiete,kas apmeklēja baznīcu 3x nedēļā, katru dienu lasīja Bībeli un lūdza, neapmeloja citus, nepiekopa grēcīgu dzīvesveidu - varētu kļūt par melno avi baznīcas acīs. Likteņa ironija.
9
