Kur jūs rodat enerģiju paspēt visu?

Jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un neviena dzīves joma necieš.

Man kautkaa sanaak dziivee periodiski, ir laiki,kad varu kalnus gaazt, dariit 100 darbus vienlaiciigi un visu paspeet, bet ir arii taadi periodi, kad darbi nevedas un tad es nemaz neforseeju. Nav jau jeegas paarspiileet, jaadara tas,kas sniedz gandariijumu.

Tev vai nu trūkst mīlestības pret dzīvi, vai arī vienkārši vitamīni organismam!

Par šo bieži domāju, daļēji tas noteikti ir tāds cilvēku tips. Manī ir maz enerģijas, lai cik ļoti es arī negribētu tos kalnus gāzt, esmu laikam baigā piepe. :D Jo, piemēram, man likās, ka ja sākšu agri mosties uz kādām sporta nodarbībām, kaut vai jogu 7:30 no rīta, tad man visa diena būs nu tik superīga un es būšu enerģijas pilna, ka visi varēs saturēties! Nekā. Nekas īpaši manā dzīvē nav mainījies kopš esmu pasākusi uzsākt dienu ar sportu, diemžēl.
sunscreen visai loģiski uzrakstīja, domāju, ka man personīgi, trūkst abu. :D Vienīgais, reizēm aizdomājos vai tam ir arī kāds sakars ar temperamentu, jo es vispār esmu melanholiķe, man grūti sevi iedomāties tādu bubbly un aktīvu, man visu laiku vajag mierīgi uzelpot un atpūsties, nevaru būt kā vāvere ritenī.

Tev vai nu trūkst mīlestības pret dzīvi+ Tāpēc ari ta ir.:D

Piekrītu Bantei - jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Bet nevajag domāt, ka kāda ir ideāla darbiniece, perfekta mājsaimniece, fitnesa guru, nevainojama draudzene/sieva un māte vienlaikus - kāda joma neizbēgami cieš.
Ir jāizvirza prioritātes, piemēram, man tas ir darbs un studijas, cenšos arī sporta zāli pievilkt klāt. Bet dzīvoklis ne vienmēr ir kārtībā un pret draugu dažkārt mēdzu būt īgna, kad uzdod pa nerviem stress. Kāda jēga iejūgties miljons darbs, jo "tā vajag", bet pašai būt nelaimīgai?

Starp citu, tā nevajadzētu būt, ka 8h darba diena un treniņš tik ļoti nogurdina. Vai tev nav kādas veselības problēmas, piemēram, mazasinība? Vai varbūt pārtika ir tāda, kas nespēj "pavilkt" tavu dzīvesveidu? Esmu pamanījusi, ka man pēc fast-food nav enerģijas, ir pat bijis tā, ka no intensīva treniņa eju prom pusē, jo galva sāk reibt.

Vislabāk to piepildījumu var izjust kad ir bērni. Ar rīta taisīšanos un bērnudārzu/skolu, aizvešanu, izņemšanu, papildus nodarbībām, ēst gatavošanu, palīdzēšanu mācībās un visām klapatām un ķibelēm.
Tas vislabāk piepilda dzīvi un dod tam visam jēgu.

Jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Un neviena dzīves joma necieš.

Es arī tā vienmēr esmu uzskatījusi, bet , kopš strādāju konkrētā vidē (biroja darbs, liels stress, slodze), es vienkārši neesmu spējīga darīt as much as possible. Es jūtos izsmelta un nogurusi. Bet tā kā maksā ok, tad e snevaru atļauties šobrīd strādāt ko vieglāku un mazāk stresainu, jo es galvenokārt maksāju par visiem manis un drauga izdevumiem - dzīvoklis, komunālie, rēķini, u.t.t. Vakar samaksāju visus rēķinus un šodien man kontā vairs nav naudas...

Vēl tev varētu būt psiholoģisks nogurums, jo pēc pēdējā komentāra ir skaidrs, ka īsti riktīgi jau viss nav...

Sports, sports, sports. Kad esi nogurusi izej izbraukt ar riteni vai izskrien kādu riņķīti. Varu garantēt, ka enerģija atgriezīsies!

Man vienkārši nav citu variantu+jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.
Pirms laika lietoju ļoti efektīvus vitamīnus enerģijai. Meklēju,meklēju google,bet neatradu. :D

Tu pārāk idealizē sievietes. Tas, ka te ieraksta superpozitivu komentāru,nenozīmē ka tāda ir arī visa diena. Lielākā daļa izbesījusies iet pēc darba uz zāli lai tur domās atpūstos un izkustētos. Un salonā jau nu nevajaga enerģiju!

Vēl tev varētu būt psiholoģisks nogurums, jo pēc pēdējā komentāra ir skaidrs, ka īsti riktīgi jau viss nav...

Tā ir... Ja agrāk biju aktīva, dzīvespriecīga un pozitīvi noskaņota personība, tad tagad esmu kļuvusi piekasīga, īgna, dažbrīd liekos sev pat agresīva. Esmu sākusi ļoti daudz ēst, jo tas man palīdz uz brīdi aizmirst problēmas darbā, noņem stresu. Bet, akd es vakarā esmu apēdusi tiešām DAUDZ, man sākas moraļņiks - gribas iet uz tualeti, visu izvemt, jo liekas, ka šādi rijot kļūšu resna, neglīta, atbaidoša- mani pametīs draugs, kurš ir ļoti kritisks pret apaļīgiem cilvēkiem un ir jau man aizrādījis par to, ka man veidojas uz kājām celulīts.

ES ESMU IZMISUSI! Es to nevaru pateikt nevienam-vecāki ir pārāk jūtīgi un cietīs no tā, draugus ar savu darba ritmu un mūžīgo aizņemtību esmu pazaudējusi...

Kur tu tādu zelta gabaliņu esi atradusi - maksā viņa rēķinus, un viņš piedevām tevi kritizē par augumu?!
Nepieciešama pašdisciplīna - stresu izliec sportā, nevis ēdienā.

Un salonā jau nu nevajaga enerģiju!

Salonā vajag laiku... laiku, kuru es labprātāk pavadu ielienot zem segas un guļot.

Man arī ir tā, ka darbā nenormāli pārgurstu, tieši psiholoģiski tas viss nogurdina, darbs ar cilvēkiem pārsvarā. Klausoties, ko paspēj citi, liekas, ka viņu diennaktī ir vairāk kā 24 stundas. Nezinu kā lai tiek galā tieši ar psiholoģisko nogurumu, jo ir tā, ka nogurstot psiholoģiski arī fiziskais nogurums iestājas, sportam spēka pilnīgi noteikti nav. Vitamīnus pa laikam dzeru, neko īpaši nedod. Un, jā, ēdu arī par daudz, ēdiens noņem stresu.

Kur tu tādu zelta gabaliņu esi atradusi - maksā viņa rēķinus, un viņš piedevām tevi kritizē par augumu?!
Nepieciešama pašdisciplīna - stresu izliec sportā, nevis ēdienā.

Kā? Kā lai sevi piespiežu iet un sportot? Lūdzu nobar mani un palīdzi! Es šobrīd tiešām jūtos esam lielā paka*ā

Par to zelta gabaliņu - jā, situācija ir diez gan neapskaužama, bet sobrītējā psiholoģiskajā situācijā es nespēju būt viena, man liekas, esot viena, es visticamāk sev cilpu uzmestu. Normāli, pelnoši un sakarīgi vīrieši apkārt nemētājas... viniem arī ir savi standarti un latviešu puišiem tiešām ir augsti standarti pret meitenēm-kura katra neder-vajag ne tikai izcilu personību, bet arī beauty queen, tā kā LV tādu ir ļoti daudz ( es tiešām ikdienā sastopu brīnišķīgas sievietes ) un tā kā ar īpašu skaistumu es neizceļos-nevienam citam kā vienīgi šim zelta gabaliņam mani nevajag!

Daudzējādā ziņā varu piekrist autorei.

Kādreiz arī jutos tā, ka neko nespēju padarīt - pēc skolas/darba tik mājas un gultiņa, vairāk nekas.

Šobrīd man atkal ir tā, ka fiziski varu izdarīt daudz - uzrakstīt teksta darbus, izstaigāt veikalus, aiziet līdz pludmalei, nolakot nagus, uzšūt svārkus, palasīt grāmatu, noskatīties filmu, mācīties spāņu valodu, u.t.t. - bet gandarījumu nesagādā absolūti nekas no tā visa.

OK, varbūt nedaudz, bet noteikti ne "o, jā! I love this!"

Un par to sportu... tas ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis, bet - jopcik, kā tas var sagādāt prieku/baudu/entuziasmu?

Man, piemēram, vienmēr ir dziļi riebies sports, pat ne tāpēc, ka nepadotos vai kā - vienkārši nē, paldies.

Un tagad, kad cenšos sportot reizi dienā - emocijas ir nulle, lielākoties pēc workouta tiek izjusts dubults riebums pret sportu kā tādu un prieks vai enerģija no tā man nerodas.

Varbūt citam sports arī tiešām palīdz, es jau neko nesaku :)

Manhattanite, nezinu, man pēc sportošanas vienmēr ir svaiga galva un daudz vairāk spēka. Atceros arī skolas laikā tikai un vienīgi pēc treniņiem varēju kaut ko pamācīties, padomāt.
Bet te jau vairāk izskatās, ka autorei vienkārši viss apnicis, ne tik vien kā fizisks nogurums.

Tad motivācijas trūkums. Tas pats salons. Zinu ja aiziesu tad man nebus lieku sīku kreņķu kas bojā dienu. Lai nav jābesās par nolupušu nagu laku labak uzlieku gelish un miers uz nedelju. Tas kā piemērs.
Varbut pievērsies veselīgai ēšanai? Nevar jau tā piespiesties ja nepatīk vai nav motivācijas. Saac pamazām. Labam pastaigājies gar jūru kaut vai sakārtojot domas.