Parunāsimies

Esmu sākuma periodā uz Tava tipa dzīvi! :D
Ari man tas viss būs samēra vēlu. Tagad jau viss attīstās tik āaaaaaaaaaatri.

Daudz kas ir atkarīgs arī no apkartējās vides, pats cilvēks jau nenosaka visu.
Ir jau ģimenes, puisis vai vīrs, kāds labvēlis utt.

Vienmēr esmu uzskatījusi,ne nekad nevajag salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvēm un dzīvot pēc kaut kādiem sabiedrības uzspiestiem stereotipiem.

Vienmēr esmu uzskatījusi,ne nekad nevajag salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvēm un dzīvot pēc kaut kādiem sabiedrības uzspiestiem stereotipiem.

Viss notiek tieši tā, kā tam ir jābūt. 26 gados diploms nemaz nav tik traki :)
es tevi saprotu pilnībā..man arī dažreiz uznākt tāda sajūta

Pašai man kaut kā tā neliekas, bet atrodas cilvēki, kas to "iegrūž ģīmī".

Mamma regulāri pārmet, ka manos 19 normāli jaunieši jau kaut cik spētu atbalstīt vecākus (nevis otrādi), paši pelnītu iztikai + īrei un vispār - kamēr es te losene šogad tikai beidzu profesionālo vidusskolu, vecie klasesbiedri jau sen kā augstkolā mācoties un ir man gadu priekšā.

Līdz ar to, tagad, kad pabeigšu universitāti, man jau būs teju 24, kamēr citiem jau būs stabils darbs, jo viņiem redz viss notiekot ātrāk un es te vienīgā savā vecumā šādi bremzējot...

Sirds sāp to visu teju regulāri klausoties.

Vienmēr esmu uzskatījusi,ne nekad nevajag salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvēm un dzīvot pēc kaut kādiem sabiedrības uzspiestiem stereotipiem.

+


Labak sākuma iekrāj lielākās dzievs vērtības, draugus( īstus) izglītību, atmiņas un laimes sajutu. To visu tev it neviens nekad neatņems. Iemcais spelet ģitāru, gleznot, dziedat labi, dejot tango,adīt, šut, aizej uz somelje kursiem-ta bus tev tu8rpmak dzive liela vērtība.

Tieši tā, nevajag nekad salīdzināt sevi ar citiem. Koncentrējies uz sevi un saviem mērķiem, darbojies! Soli pa solītim un gan jau arī pati kādā momentā pamanīsi, ka kāds no mērķiem ir īstenojies. Un novertē to, kas ir tagad, lai arī šobrīd tas nešķiet nekas ievērojams, tomēr tas ir pamats solim nākotnē.

Kanēlis - Pareizi pateici, jābeidz man šī salīdzināšana. Bet tas jau nemaina manas vēlmes, joprojām sasodīti gribu izremontētu divistabu dzīvokli Rīgā, kaut vai īrēšanai, bet lai tās naudas pietiktu utt. Nezinu, kad to varēšu atļauties.. tur jau tā sāls.

juta - Un ko dari ar šīm sajūtām? Uznāk un pāriet?

manhattanite - No sirds iesaku neklausīties tajā. Gan jau pati saproti, ka tava mamma nav īsti adekvāts cilvēks un tajā nevajadzētu klausīties. Pilnīgi gribas nosūtīt virtuālo apskāvienu, nu nav ko tādas muļķības ņemt galvā.

Kubiete - Tu nesaprati mani. Tas, ka tēmas pieteikumā runāju par materiālajām vērtībām nenozīmē, ka pārējās lietās ir problēma.

Es sapratu, bet tikai norādiju ka ar laiku viss bus. Nav uz citiem jāskatas. It īpaši latvieši tak dzivo ar saukli-Nav svarigi ka slikti iet, galvenais lai no malas izskatas labi. Nsopļaujies uz visiem, dzivo ka gribi.

Jums reizēm nav tāda sajūta, ka dzīvē jums viss par lēnu notiek? Man visu laiku liekas, ka es kavējos dzīves attīstība un man jau jābūt savam dzīvoklim, mašīnai utt, ka laiks domāt par ģimeni.

Procentuāli cik daudz cilvēku ''dzīvo kā konveijerā'' un raud, ka nav tā, kas kaimiņam?
Dzīve nav biznesa plāns, vismaz pirms modernā 21.gs. nebija :D, nedzen sev lieki izmisumā, lai vai ko dzīvē plānotu, jārēķinās arī ar vilšanos šad tad;)!

Ja ir mērķis,tad uz to ir jātiecas sevis dēļ,nevis tāpēc,ka "tā pieņemts,ka 26 gados ir jābūt dzīvoklim." Tās man liekas absurdākās muļķības.

It īpaši latvieši tak dzivo ar saukli-Nav svarigi ka slikti iet, galvenais lai no malas izskatas labi.

+++
Jā, esmu pamanījusi daudzus jo daudzus, kas dzīvo pēc šāda principa. Un nē, tas nav nekas traks, ka Tev 22 gados nekā nav! Jēziņ, tev taču visa dzīve priekšā! Un neskaties tik daudz apkārt, skaties un veido pati savu ceļu. Un ja arī ieklausies, tad tikai vecākos. Viss pārējais ir sviests.

Es piekrītu tam ko sakāt. Šķiet, ka mana vēlme pēc tā ir tik milzīga, tāpēc jau arī sāku salīdzināt. Jāmeklē risinājums kā apslāpēt to vēlmi vai ātrāk sasniegt vēlamo, tikai nezinu kur lai rodu risinājumu.

Vai drīkst pajautāt ko tu mācījies?

Man ir 21. Uzskatu savu kopējo situāciju par labu un ir tāda sajūta "Viss lēnām notiek un es augu!" :)
Mācos universitātē - tūlīt sāksies 4. kurss, kas būs pēdējais. Pa vasarām strādaju vienā uzņēmumā biroja darbu un uzskatu ka tas ir priekš manis kaut cik labi apmaksāts - ņemot vēra manu vecumu un piredzi. Mašīnas man nav, taču manam draugam ir un pēc savas mašīnas es pagaidām īsti neizjūtu vajadzību.

Kad nav vasara, tad mani uztur vecāki - principā maksā par skolu (bet tā ir nauda no omītes, kas man to novelējusi, lai izglītojos), maksā arī par dzīvokli, bet es vienmēr cenšos atrast arī kādu darbu. Pirms pagājušās vasaras 9 mēn. nostrādaju par pārdeveju - nekāda dižā naudiņa jau no pus slodzes nesanāk - bet sev drēbēm un izklaidēm tomēr nopelnīju :)

Nākamais gads šķiet, ka būs veiksmīgs. Jau no neoficiāliem avotiem dzirdēju, ka mani ņems ļoti kārotajā praksē uz kuru bija konkurss - tā kā nevaru to sagaidīt :)

Ar to visu kopā visu laiku tāda cerīga pašpārliecināta sajūta. Visu laiku domāju, ka gribu savu biznesiņu. Ir jau pāris idejas - tikai jādomā ko darīt ar naudas ieguldījumu un visu realizācijas procesu. Protams gribas mācīties arī magistrus un tie jau būs par savu naudu - tā kā būs jāmeklē darbs, bet domāju, ka ar to nevajadzētu būt problēmām.

cherr, paldies! Apskāviens arī tev :)

Principā es jau cenšos neņemt galvā, kas tad man cits atliek :D

Es apzinos, ka ja varētu visu darīt pa otram lāgam, tad neko savā dzīvē nemainītu - es dzīvoju atbilstoši savām sajūtām un uzskatiem, vienīgais šīs mūžīgās domstarpības nedaudz bojā savstarpējās attiecības.

Katrā ziņā, no vienas puses es apzinos, ka viņai daļēji ir taisnība, bet es tomēr cenšos nesekot citu darītajam, bet gan iet pati savu ceļu.

Principā piekrītu visam iepriekšminētajam, izklausās, ka pati sev esi uzstādījusi tādus mērķus, tikt pie mašīnas, dzīvokļa, ģimenes utt., bet iespējams, tik ļoti ieciklējoties, kā Tev nav, esi aizmirsusi par to, kas Tev jau ir? Pati beigās raksti:"neko neesmu sasniegusi", bet vai tā nav mazliet kā tāda savas dzīves nenovērtēšana? Ja tā ir salīdzināšana ar citiem, tad sevi noteikti nevajag salīdzināt ar citiem, Tev noteikti ir kas tāds, kas nav viņiem, varbūt pati to pat neapzinies (es vispār priekš sava vecuma un stereotipiem dzīvoju šausmīgi nepareizi, bet tieši tas "nepareizais lēmums" nomainīt karjeras veidošanu pret ģimeni pēc sabiedrības uzskatiem "pārāk agrā vecumā" mani padarīja par laimīgāku cilvēku, tas nekas, ka neatbilstu kaut kādiem rāmjiem un kāds cits par mani drošivien saka, ka man taču nekas dzīvē nav sasniegts, toties esmu iemācījusies būt mierā ar sevi un savu dzīvi, nesalīdzinot ar citiem)

minka - Nu precīzi neteikšu gan, bet medicīnas jomā.

Kā jau kuram tā dzīve izdodas !

Man ir ļoti līdzīgas sajūtas. Liekas, ka pasaule speciāli stāv uz vietas, nekas nemainās. Es mācos, darbs man bija tāds, kur ļoti maz maksāja un kur bija jāiztur lielu stresu, tāpēc aizgāju, jo beigās cieta skola un veselība. Pie tam, es mācos par skolotāju, līdz ar to neviena tāda studentiskas darba vietas pieredze man neko dižu nedos, stājoties darbā.
Agrāk es kaut kā mācēju atrast lietas, kam nodoties, ar ko aizrauties, piemēram, lasīt grāmatas, mācīties spēlēt ģitāru, braukt ar riteni, bet vairs tas nekādu prieku nedod. Gribas sajūtu, ka esi kaut kur noderīga.

man ir 24, nav ne sava dzīvokļa, ne mašīnas, ne uzņēmuma un es strādāju ar prakses līgumu. pēc cosmo standartiem noteikti esmu neveiksminiece :D bet manas izvēles ir apzinātas un uz nākotnes perspektīvām vērstas.