Bērnības pasakas

Vecāki bija godīgi, neko daudz nestāstīja. Vienīgais, ko man tā apzināti sameloja, bija tas, ka makaroni aug kokos. Un tad atnāk onkulītis un izpūš makaronos caurumiņus.

Man pēc tam teica, ka tas esot bijis, lai es tur pat klāt nelīstu, nu nezinu vai gluži tik traki vajadzēja, jo bail bija :D

Maneejie man sastaastija, ka ja es noorisu kosleni, salips viss ieksaa! Un vienreiz noriju arii, raudaju visu laiku, ka nomirsu :D

Man kāds bija pateicis, ka ķirši aug zemē, nu tad riktīgi rakos ar savu mazo grābeklīti smilšu kastē. Nevienu ķirsi neatradu un biju baigi vīlusies :(

Tā kā dzīvojām 4. stāvā, man mamma stāstīja, ka kokos pie loga dzīvo briesmonītis, ka velk bērnus pa logu ārā, tāpec vienai nedrīkst būt pie atvērta loga.
Un, ka Daugavā dzīvo lieli sami, kas bērnus vel iekšā ūdenī. (Lai gan tā ir taisnība)

Par košļeni ar vecāki sabaidīja, stāstīja,ja norīšu,viss salips.
Visstulbākais kam ticēju,ka nevar uz zibeni skatīties,citādi akla palikšu,oma iestāstīja un priekš kam ,nezinu.

Es visu mūžu riju košlenes nost un man viss ok :D

Hei, bet es arī esmu dzirdējusi to par tiem samiem. Ka saķer ar ūsām :D Selene, kur Tu tādu izraki?

man teica ja kirsu kaulinus eedisu koks izaugs

un vel kautkas ja suposu kaajas pie galda velns apeedis

ja norīšu arbūzu sēklas,izaugs vēderā arbūzs :D

oma sastāstīja,ka blakus mājā dzīvo bērnu zaglis :D

Ak atceros,ka vēl sastāstīja,ka ja naktī mēnesim parāda pliku dibenu,mēness uzraus augšā

:D

* Vecmamma stāstīja, ka nedrīkst iet atpakaļgaitā, jo tad nomiršot mamma. Briesmīgi vispār.

* Nedrīkst kāpt uz kanalizācijas lūkām, jo tad nodegs māja.

Nu jā, un tad vēl tie klasiskie par samu un košļeni. Saviem bērniem augstākminētos brīnumus noteikti nestāstīšu.


Bija gadījums, ko man gan neviens nebija stāstījis, bet pati biju sadomājusies ne pa jokam. Jau gāju skolā, kādā otrajā vai trešajā klasē. Ziņās bija stāsts par to, ka Argentīnā cilvēki slimo ar kaiti, ka sprāgst vēders (?) vai kaut kas tamlīdzīgs. Vārdu sakot, kaut kāds murgs. Es tikko biju apēdusi konfekti un palasīju, kas uz tās rakstīts - mī un žē, ražots Argentīnā! :D Viss, man panika - miršu, asaras pa gaisu, saģērbos un tāda raudoša devos pāri pilsētai pie mammas uz darbu stāstīt par savu neizbēgamo galu. :D

Manuprāt, pareizi par to dīķi, kurā ragana dzīvo. Vismaz vecāki var būt droši, ka tiešām nelīdīs pie tā ūdens un arī pirms līdīs pie kādas citas ūdens tilpnes, tad ir iespēja, ka pajautās vai tur gadījumā arī tā ragana nedzīvo.

Es atceros tikai to, ka mamma stāstīja - ja sēmenes ēdīšu vai košļenes uz zemes spļaušu, tad policisti mani cietumā ieliks. Tad man bija tāda paranoja, kad ieraudzīju policiju un man nedod Dievs kaut kas rokās bija, piemēram, saldējums. Uzreiz grūdu mammai visu rokās, jo nebiju īsti piefiksējusi, ka tas attiecas tikai uz kaut kā zemē spļaušanu.

makaroni aug kokos. Un tad atnāk onkulītis un izpūš makaronos caurumiņus.

:D :D :D :D :D :D :D Piedod, bet riktīgi sasmējos :D

Haha, Spīdola! Neizbēgošo galu.. :D

Vecmamma stāstīja, ka nedrīkst iet atpakaļgaitā, jo tad nomiršot mamma. Briesmīgi vispār.

Jā, man arī to pašu teica. Saprotu,ka tā nav taisnība, bet pat dažreiz tas ienāk nejauši prātā...

Atcerējos mazu kurioziņu. Vispār man mamma bija iedzinusi kārtīgu NERUNĀŠANU ar svešiniekiem. Teica, ka bērnus var nozagt un lai esmu ļoti piesardzīga. Tad nu es vienreiz biju lelli ieguldījusi ratiņos un lēnā garā domāju pie mammas uz darbu aiziet ciemos. Smuki gāju ar saviem leļļu ratiem un te pēkšņi garām nobrauc mašīna - uzpīpina un smaidīgs onkulis man pamāj ar roku.
Jēzus kā es sāku nesties ātrāk pie mammas, rati pa gaisu, fiksi lelli un pārējās mantas sametu ratos un tik dragāju prom neatskatoties. Ieskrienu pie mammas aizelsusies, knapi parunāt varu un saku, ka mani gribēja nozagt.
Mamma protams prasa kas un kā tur bija. Nu, loģiski, ka sāka smieties par mani. Bet es vēl pāris gadus turpināju domāt kā viņa tik vieglprātīgi pret manis nolaupīšanas mēģinājumu var attiekties..?

Forša diskusija!

Pusnaktī pa pasauli lido uz slotas ragana, kas ņem līdzi bērnus, kas vēl neguļ. Atceros kat kādās viesībās palikām abas ar māsīcu, drebinājāmies sadevušās rokās un centāmies aizmigt, jo bija 11

Tu gadījumā neesi mana māsīca? :D Kaut ko tamlīdzīgu arī atceros no bērnības.

Kad es bērnībā niķojos, man stāstīja, ka atnāks meža vecis un mani savāks. Niķīgos bērnus viņš maisā nesot uz mežu. Jā, no tā man bija bail.


Sasmējos par Argentīnas konču :D

Man stāstīja, ja mājās svilpošu, tad pasaukšu velnu ciemos :D
tā arī svilpot līdz šim brīdim nemāku :D