Man liekas, ka liela nozīme ir arī tam vai cilvēks spēj mīlēt pats sevi. Manā paziņu lokā ir kāds jauns vīrietis, kurš jau gadiem ir viens. Viņam ir viss tas, kas vajadzīgs veiksmīgai dzīvei - labs, stabils darbs, dzīvesvieta, auto. Protams, nepelna miljonus un nav bankas direktors, taču ir nodrošināts un sievietēs nemeklē materiālo labumu. Pats ir gudrs, izglītots, iespējams, pārāk noslēgts, taču galants un uzmanīgs. Reiz, sēžot pie kafijas krūzes un runājot par dzīvi, viņš atklāja, ka nespēj izturēt gadiem ilgo vienatni un vientulību. Kad ieteicu vairāk iet ārpus mājām, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, atbilde bija tāda, ka viņš ir pārāk kautrīgs un noslēgts, lai ar kādu iepazītos. Bildu, ka tad, ja vēlies atrast savu sirds cilvēku, nekas nenotiks visu dzīvi sēžot aiz aizslēgtām durvīm. Beigu beigās sarunas gaitā viņš atvērās un vaļsirdīgi atzina, ka sevi necieš. Uz maniem iebildumiem, ka tam nav pamata, sekoja kārtējie apgalvojumi, ka viņš nav komunikabls, nav interesants, nav sabiedrisks utt. Kad centos iebilst un teikt, ka esmu gatava kopā aiziet uz kādu interesantu pasākumu un iesaistīt viņu sabiedriskajā dzīvē, viņš kategoriski atteicās sakot, ka labāk jūtas esot mājās. Un pēc tam turpināja žēloties par savu vientuļo neveiksminieka dzīvi.
Ar šo stāstu gribu teikt to, ka ja cilvēks, kurš nemīl sevi, sevī un visā, kas notiek apkārt saskata tikai mīnusus, un atsakās no jebkādas iespējas kaut ko savā dzīvē mainīt, arī nav spējīgs ar kādu iepazīties. Ja nav mīlestības pašam pret sevi, tad kā to var prasīt no citiem?
P.S. Nav domāts tieši par diskusijas autori, bet visā visumā par atsevišķiem cilvēkiem, kuri gadiem ir vieni, taču ar savu nevēlēšanos kaut ko mainīt arī paliek vieni, jo ilgojas pēc kāda, taču katru mazāko iespēju, kura pavērtu durvis uz jaukāku, skaistāku dzīvi, nogriež kā ar nazi jau pašā saknē.
193
