Anaprilīns tikai iedarbojas uz simptomiem - atslābina muskuļus, novērš krampjus un stabilizē sirdsdarbību. Tas neārstē pašu distoniju. Psihoterapeits vai kaut vai izrunāšanās ar uzticamu cilvēku palīdz morāli tikt pāri lēkmei un izvairīties no jaunas lēkmes. Ir jāsaprot cēloņus, kuri izraisa lēkmi. Radiniecei VD bija tik ielaista, ka viņa baidījas braukt sabiedriskajā transportā, baidījās aiziet uz tuvējo veikalu, baidījās no cilvēku pūļiem un baidījās no brīvdienām (jo lēkme uznāca brīvdienās). Visiem fiziskajiem vero aprakstītajiem simptomiem pieplusojās ārkārtīgas bailes no nāves un haotisks domu lidojums smadzenēs. Tajos brīžos mēs runājām - par tā brīža sajūtām, par to, ka fiziski viņai nekas nekaiš, par patīkamām atmiņām, par to, ka tūlīt paliks labāk, par to, ka viņa ir stipra un nepadosies slimībai. Un pēc kāda laika lēkmes palika aizvien retākas un retākas. Viņa piespieda sevi iziet no mājas, tikties ar cilvēkiem. Tiklīdz tuvojās lēkme, viņa kā pantiņu skaitīja "Esmu vesela, man nekas nekaiš", protams, iedzerot Anaprilīnu. Tagad jau 3 gadi pagājuši un no lēkmēm ne smakas. Šī nelaime ir vēl pāris man zināmiem cilvēkiem, un viņi man zvana, ja neesmu tuvumā. Pagaidām progress ir lēns, bet viņš ir. Psiholoģijas izglītības man nav, ir tikai liela vēlme palīdzēt citiem.