Kad es teicu "Jā" līdz nāve mūs šķirs, es apzinājos, ka tas var nebūt pēc 50 gadiem. Negadījumi notiek, slimības rodas. Tāpēc es katru dienu ar savu vīru pavadu tā, lai nebūtu jānožēlo un lai nepaliek kas nepateikts. Manuprāt, vienā diskusijā jau minēju, ka katru rītu, kad izejam no mājas, pasakam viens otram "Es tevi mīlu" un buča. Vai precētos pie nāves gultas? Droši vien nē...