Zii prieks, ka tev ir izdevies pieņemt viņu tādu kāds viņš ir, man nesanāk jau 12 gadus.
Uz brīdi ir miers no manis, un tad nervi vairs neiztur un uzsprāgstu, sāku skandālu. Patreiz pat par nomestajām zeķēm un citām viņa lupatām liekas, ka nav tik traki, kā centu mētāšanās pa zemi, kāda pildspalva, batarejas utt. Gribēju pat šodien viņam piezvanīt un samelot, ka viņa vainas dēļ mazais nokļuvis slimnīcā, bet tad pārdomāju, traks vēl darbā paliktu un pārāk ļauni būtu, kaut gan reāli tā arī patiešām varēja notikt. Mums vispār grūti ir sarunāt kā audzināt mazo, man ir savi uzskati, viņam savi, kaut brīdi viņš man piekrīt, bet tomēr rīkojas pa savam. Saldumus dod mazajam, bijām pie ārses, viņa teica, ka labāk nedot saldumus, bet viņš no tās dienas tieši pretēji sāka rīkoties, pat ārsts nespēj viņu pārliecināt darīt lietas pareizāk. Nez vai kāds pāru psihoterapeits vai vnk. psihoterapeits varēs pārliecināt viņu domāt un uztvert lietas savādāk.?