Tikai luudzu nestaasti taalaak...

es laikam ipass exemplars, bet lielako dalu ko man uztic, es vienkarsi aizmirstu lidz ar to nevienam neko nesizstastu. Bet ja godigi, es apkart nerunaju citu uzticeto, ar paaris retiem iznemumiem savas dzives laika. Jau esmu pieradusi, ka maniem milajiem esmu kaa sava veida psihologs :)

Atziishos, esmu paaris reizju pateikusi taalaak, vienaa gadiijumaa cilveeks ar maniim veel jo projaam nerunaa. Kaa teikt, iejaucos sveshaas dariishanaas un centos paglaabt kaadu, kursh negribeeja tikt izglaabts. Laba maaciiba, peec shitaa vairs neko nemeeginu glaabt. Par paareejo runaajot, man pat neviens nepiekodina, lai nestaastu jo taapat zina, ka kluseeshu. Es vispaar nemeedzu runaat par citu cilveeku dariishanaam. Ja arii staastu kaadu notikumu, tad bez vaardiem un noraadiijumiem, vai arii meedzu padaliities ar forshaam zinjaam, citu sasniegumiem. Labaak biezjaak pajokoju, pagaanos par liberaaljiem un parunaaju par kulinaariju.

Ir dažas draudzenes, kas stāsta tikai nesaki nevienam noslēpumus, kurus es jau nākošajā dienā esmu aizmirsusi. Nu tur vnm ir maznozīmīgi sīkumi.

Bet pirms diviem gadiem draudzene pastāstīja, ka pārgulēja ar sava vīrieša labu draugu, sava vīrieša mājas pagrabā. Vēl jo projām glabāju šo noslēpumu, jo saprotu, ka tam nevajag nākt gaismā. Un vēl šis nokrāptais vīrietis ir mans ļoti labs draugs... Bet nu noslēpumus neatklāju.

Par saviem noslēpumiem... Nestāstu pat mammai, jo vienmēr pieturos pie parunas - skan kkā šādi - ja tikai tu zināsi noslēpumu, tad neviens to neuzinās, ja vēl viens, tad vienmēr zināsi, kurš ir pastāstījis tālāk, ja trīs cilvēki, tad nekad neuzināsi, kurš to ir nodevis.

Atzīšos, mani pārņem tāda neizskaidrojama, patīkama sajūta, dzirdot teikumu, kas sākas ar "Tu tikai nevienam nestāsti.." :D Iespējams, tas zemapziņā saistīts ar to, ka man tagad būs vara ar šo iegūto informāciju, vai arī vienkārši milzīga interese, ko nu tagad stāstīs. :)

Es sajutos kā savāds cilvēks, jo *man nav noslēpumu. Esmu ļoti atvērta, komunikabla, pat varētu teikt pļāpīga par savu dzīvi, ikdienu, problēmām, tapēc parasti visiem draugiem visu ko stāstu (ja viņi ir ieinteresēti). Tās lietas nav tādas, par kurām man būtu kauns vai rastos nepatikšanas, ja kāds cits uzzinātu, līdz ar to tie nav noslēpumi. Ok, ir pāris lietas, par kurām pati nestāstu, bet ja man kāds draugs pajautātu tieši - nedomāju, ka slēptu, jo tur nav nekas tāads.
*visu, ko stāstu draugiem (protams, paziņām un svešiniekiem neesmu kā atvērta grāmata), neesmu dzirdējusi tālāk nododam, lai gan nekad neesmu piekodinājusi, ka to tālāk nedrīkst stāstīt (tas laikam mums vnk ir pašsaprotami). Ja arī kāds ir pļāpājis tālāk, līdz manis tas nav nonācis un tāpēc mani neuztrauc.

Citu mazsvarīgos noslēpumus protu glabāt, bet atzīšos, ka tos svarīgākos nelabprāt gribu dzirdēt, labāk dodu priekšroku nezināt. Tas laikam radās pēc viena gadījuma, kad man uzticējās nepilngadīgā meitene par savām ļoti nelabām nedienām (tā nav nekāda dzeršana vai smēķēšana - tie vēl būtu ziediņi). Ilgi domāju stāstīt vai nē viņas radiniekiem, bet beigās izlēmu par labu stāstīšanai, sākumā viņa ļoti dusmojās, bet pēc gada pati atzina, ka tā viss labāk nokārtojās.

man jums ir jautājums, ja jums kāds jau pašā sākumā paprasītu, lai noslēpumu ņemat kapa malā, jūs piekristu, tad jums pateiktu, ka viņš ir nogalinājis cilvēku, tuvinieki nezinātu, kurš šo cilvēku nogalinājis, viņi mocītos sirdsapziņā, meklētu vainīgo, jūs paturētu noslēpumu vai pastāstītu to? Tas nav tikai par galināšanām, bet vispār kā piemērs, ja no jums būtu atkarīgas cilvēku dzīves.
Ja nogalināja nejaušības pēc vai kādu citu tādu apstākļu pēc, kur nebija slepkavība plānota, tad glabātu noslēpumu. Ja tas bija tīšs nodoms, tad nē, neglabātu. Un man vienalga, ko tas cilvēks par mani padomātu - nogalināt tīši cilvēku ir daudz smagāks noziegums par noslēpuma izstāstīšanu. Turklāt šāda noslēpuma uzticēšana ir amorāla, jo sanāk, ka es pati piespiedu kārtā kļūstu par līdzvainīgu.

Grūtniecību gan turētu kādu laiku noslēpumā (protams, vīrs būtu informēts), jo pieredze bēdīga: SA, kad visi informēti un apsveikuši.

man jums ir jautājums, ja jums kāds jau pašā sākumā paprasītu, lai noslēpumu ņemat kapa malā, jūs piekristu, tad jums pateiktu, ka viņš ir nogalinājis cilvēku, tuvinieki nezinātu, kurš šo cilvēku nogalinājis, viņi mocītos sirdsapziņā, meklētu vainīgo, jūs paturētu noslēpumu vai pastāstītu to? Tas nav tikai par galināšanām, bet vispār kā piemērs, ja no jums būtu atkarīgas cilvēku dzīves.

Atkariibaa no taa, vai otrs cilveeks to ir paveicis ljaunpraatiigi vai nee, un cik ljoti tas ietekmeetu paareejo dziives. Taadas lietas kaa informaacija par seerijveida slepkavu, pedofiiliju, beernu nogalinaashanu, izvaroshanu, citu cilveeku nepelniitu pilniigas dziives izpostiishanu nekluseetu. Bet arii diez vai man naaksies savaa dziivee kaut ko liidziigu dzirdeet.

Tādi cilvēki, kuri nav spējīgi noturēt neko sevī dažās situācijās ir pat ļoti ērti. Ja darbā gribi, lai visi konkrēti - priekšnieks kko uzzina, bet pašam iet un teikt nav saprātīgākais variants, - uztici to kā noslēpumu tam konkrētajam cilvēkam. :-)

Darbā tiešām - ja kādam kādu noslēpumu pasaki ,visi visu zin uzreizu .

uzticetus noslepumus neizstastu, bet katrs gadijums ir savadaks. ja uztic ko tadu kas apdraud otra dzivibu tad vel apdomatos galeja gadijuma ja izrunasanas nelidz