Tikai luudzu nestaasti taalaak...

Man tas pats, kā pasaka- nevienam nesaki, tā uzreiz tāds faaaaak!

Veel trakaak laikam es juutos tad,ja to "nosleepumu" esmu tureejusi ,un staastiitaajs peec laika saka kaut ko liidziigu-noteikti jau pateici....:D

Saprotu,ka nevienai negribaas teikt ,ka taada sajuuta ieksaa ir bijusi...Es tagad juutos tik labi-kaa peec greeksuudzes.

Es nesaku- esmu sasniegusi sevi to, ka ja kads kaut ko man uztic es nesaku. Tadelj daudziem ar mani gruti un neinteresanti komunicet, jo es neklacojos apkart.
Kadreiz taa gadijas, ka nu taa grubejas pastastit, bet pedejos gadus- neee:)

Ja es kādam lūdzu neteikt tālāk, tad uz to arī ceru, man patīk savus mīļos saukt par maziem dārgumu kuģīšiem. :)

Kas attiecas uz mani, es noslēpumus protu glabāt, ja kaut ko negrib, lai citi zini, tad droši pie manis vēršās un tas ir aiz cieņas pret tiem, kas glabā manus noslēpumus, nevis pļurkst pa pasauli.

Zii, gluži kā es!

Hmm... nu man tas ir drīzāk izpaudies, tādās reizēs, kad tikusi pārrunāta ļoti kāda smaga tēma... tad es parasti padalos ar to ar cilvēku, kurš tiešām neteiks tālāk, īsākos vārdos, ne tik detalizēti, lai tīri to smagumu noņemtu uzlikto no saviem pleciem... Bet nevis lai klaču laistu tālāk.... vnk reizēm, citu bēdas arī mani pašu var smacēt nost... un tad vajag izrunāties ar kādu...

Es cenšos nestāstīt tālāk, bet, ja nākamajā dienā, tas noslēpums mani moca, es tomēr pastāstu vīram, tad paliek vieglāk, protams, ar piebildi, lai vīrs nestāsta tālāk. Bet mums ar vīru nav kopīgu draugu - manu draudzeņu noslēpumi viņa čomiem neinteresē.

Nē, man laikam tie vārdi uzliks vēl stiprāku atslēgu. Patiešām arī nav vēlmes stāstīt tālāk, ļoti novērtēju, ja cilvēks ir izlēmis tieši man ko uzticēt. Nav pat jābūt draugam. Ir pat daži bezmaz 'nedraugi', kuru noslēpumus zinu. Vispār tas jau iet citā līmenī- attiecībās ar sevi pašu, tāds savs iekšējais kodekss, princips, solījums sev? Pat ne vairs tikai respekts pret to cilvēku.. vienkārši- ja es to pārkāptu- zaudētu jebkādu cieņu savās acīs.

Es tieši esmu piefiksējusi gan sevī gan savos draugos, to ka neviens neutver noslēpumu, kā noslēpumu ja nepieliek šo piebildi. Ja piebilst tad visiem skaidrs, tas bija tikai man, ja ne tad nu interesanta informācia, kuru zin pēc tam viss rajons :D Pats par sevi saprotams šķiet nav nekas.

an gan nav tāda pastiprināta vēlme pastāstīt, ja man pasaka tiešā tekstā, ;ai to nedara, ja nepasaka, tad gan ir :D

Kādreiz tā varbūt bija, bet tagad vienalga. Bet mani nereāli kaitina visi šitie noslēpumu stāstītāji un glabātāji, īpaši tie, kuri mēģina uzkurināt intrigu. Drauga brālis ir labs - viņš vairākas reizes ir aizgājis draugu pārrunāt kādu noslēpumu blakus istabā, vēl pie durvīm skaļi piemetinot: Bet šito gan tu nevienam nestāsti, pat Elizabetei ne! :D

Ja es negribu, lai kāds kaut ko uzzina, tad es vienkārši paturu to pie sevis. Jo visiem tiem noslēpumiem tāpat ir tendence kaut kur uzpeldēt, vienalga, vai tu piesaki nestāstīt tālāk vai nē.

Ja man kaut ko tādu uztic, tad es, cienot to, ka tas ir uzticēts man, turu muti, ja galīgi niez mēlē mēdzu to izrunāt pati ar sevi, kad esmu mājās/mašīnā viena pati.

Jo man ir bijis pretējs gadījums - es izstāstīju kaut ko ļoti personisku attiecībā uz manu veselību, tādēļ ka vienkārši negribēju par to melot vai izlocīties. Nekās TĀDS, bet gribēju, lai tas ir kādu brīdi noslēpumā, palūdzu cilvēkam paturēt ziņu pie sevis. Man apsolīja, ka neviens neko no viņas neuzzinās. Un ļoti nepatīkami bija, ka burtiski pēc divām dienām apkārtējie jau bija ar faktu iepazīstināti. Principā arī mana komunikācija ar cilvēku, kas šādi palaida muti vairs aprobežojas tikai un vienīgi ar nepieciešamām lietām.

Ir bijis arī otrs cilvēks, kurš man arī bija jāinformē, palūdzu to pašu - lieki teikt, ka no tās puses ir bijis kapa klusums, tas noslēpums tur arī palika pie šī cilvēka. Mana cieņa pret viņu ir tikai augusi!

Kā nu kurā situācijā, vispār, bet es sev esmu iemācījusi pa lielam tomēr cilvēku cienīt jau tāpēc vien, ka viņš man kaut ko stāsta, jo tas acīmredzami pierāda to, ka šis cilvēks man uzticas un vienas iegribas dēļ to uzticību bojāt? nē, paldies.
Ir bijušas reizes, kad es kaut ko nedaudz pastāstu vienai personai, kurai uzticos uz visiem 100, zinu, ka nestāsta citiem.. tā dažkārt ir bijis tad, ja es nespēju panest viena! bez iemesla tā nedaru.. ar šo cilvēku tas notiek abos virzienos, arī tad, ja viņai ir uzkrauts kas tāds, ko nevar stāstīt, bet tomēr par smagu vienai, tad pastāsta, jo tomēr var mazliet šajā situācijā attiecināt teicienu "dalīta bēda - pusbēda, dalīts prieks - dubultprieks"..
cilvēki zina, ka ar mani var runāt un es muti lieki nevirinu, tāpēc bieži vēršas pie manis un laikam jau tāpēc, ka paši labi saprot, ka man pateiktais arī paliek pie manis, esmu to pierādījusi..

Becky, man dazas nedeljas atpakalj bija lidzigi - uzzinaju, ka esmu stavokli un uzticejo savam 2 masicam - kada nerazha - viena jau nakamaja diena izmuldejas talak, lidz mani vecaki to uzzinaja!

Pret to cilveku ir zudusi pilnigaka cienja!!! Nesaprotu, ka tadas nopietnas lietas - veseliba, grutnieciba var teik talak. Ipasi pirms stastiju - es jautaju - esi gatava manam noslepumam??!

Bet pati vainiga ari biju - bija japadoma, kadelj diez ta klachotaja vienmer iekuljas lidzigas situacijas, kad kads ar vinju neruna, negrib kontakteties utt...

Runājot par saviem noslēpumiem, vai pat ne noslēpumiem, bet vienkārši privātām, attiecību lietām, kaut kādiem strīdiem utt. nekad nevienam tos nestāstu, izņemot mammu. Zinu, ka viņa pateiks īstos vārdus, vērtējumu, varbūt salamās, bet nekad nekur tālāk tas neies. Vienkārši zinu, ka noslēpumi uzliek otram smagumu, un kāpēc man to vajag, kaut kā izaicināt, pārbaudīt šādā veidā draudzības. Neesmu par to 'dalīta bēda- pusbēda', īpaši nepatiktu, ja tas otrs čīkstētu līdzi vai aiz samulsuma vispār apjuktu.

Esmu profesionāla noslēpumu glabātāja.))
Mēle uz klačošanos nekad nav niezējusi..)

Zii

Jā, par stāvokli bija laba pārbaude sev, cik tieši būtiski man būtu dalīties ar kādu. To zināja tikai vīrs un mana mamma, citi (pat draudzenes, radi) tikai tad, kad varēja jau tiešām paši redzēt, kādā 6., 7.mēnesī.

Nav bijusi gribēšana stāstīt tālāk... drīzāk gan - kaut to noslēpumu nebūtu zinājusi..

Paldies visaam!:)
Es nedomaaju ,ka esmu tas "sliktaakais cilveeks" nosleepumu glabaasanaa,bet ir bijusas tomeer paaris reizes dziivee,kad neesmu notureejusies-nu tagad ziniet ,kas ir Emmanuelle iisteniibaa:D

Karinjo, man manas masicas ir/bija vistuvakie cilveki. Mes dalijamies visa!!!
Lidz dienai, kad rokas nonaca pozitivs tests. Pazvaniju vienai saku - es nezinu vai esi gatava noslepumam, kursh ir lielakais pedejo gadu laika?! Un klusesi? Vinja atbildeja - ja. Tad pateicu, ka esmu uztaisijusi testu, kursh ir pozitivs.

Gribeju padalities ar kadu, jo tomer nebiju bijusi pie arsta un gribeju vecakiem pazinot tad, kad esmu parliecinata, ka viss ir labi, tomer ta nenotika...
Savukart otra masica- no vinjas neko ara nevar dabut!
Neko!!! Vinja ir labakais atbalsts un draugs!

Laikam, veljoprojam mani ir dusmas, jo neatceros, kad kadam butu uzticejusi kaut ko sev tik svarigu un bijusi shadi pievilta.
Protams, masica tagad iemacijusies no savas kljudas, bet ko tas dod? Nervus pabojaaja vinja man kartigi (jo tur vinja vel sho to izstradaja, lai aizstavetu savu lielo muti).