Sveikas meitenes! Gribējās kaut kur sirdi izkratīt, savu stāstu izstāstīt un kādu labu padomu dzirdēt. Tātad tūlīt gads būs pagājis kopš dzīve sagriezās galīgi kājām gaisā. Ballītē iepazinos ar puisi, kuram izrādās ļoti patiku, aizgājām uz dažiem randiņiem, sākām tikties un bijām kopā visu vasaru. Bija ļoti jauki, viņš mani lutināja un uz rokām nesāja, skaisti bija. Nu man tas sākumā bija tāds vasaras romāniņš, nekas nopietns. Bet kad izšķīrāmies, sapratu, ka pietrūkst man viņš. Izrādījās, es viņam arī, tāpēc sagājām atkal kopā. Biju ļoti laimīga ar viņu, likās, ka būs īstais puisis, bet atstāja viņš mani. Man jau viss bija par vēlu - pamatīgi samīlējusies viņā biju. Viņš bija mans pirmais puisis, bet tur vēl kaut kas vairāk arī bija, nu ļoti man viņš bija sirsniņā iekritis. Ikdienā bieži sanāca tikties, izlikāmies, ka viens otru nepazīstam, nerunājām, sliktas attiecības bija. Viņš vispār ir tāds babņiks, daudz nācās dzirdēt par viņu. Nu es pa to laiku arī malā nesēdēju, bet salīdzinājumā ar viņu kā mūķene dzīvoju. :D Tad viņš sāka man rakstīt, teica, ka nedrīkst tik sliktas attiecības mums būt, sākām sveicināties, viņš nāca klāt runāties, sāka rakstīt, kad bija iedzēris, ilgi runājām par dzīvi,viņš stāstīja savas bēdas, ka bail no attiecībām, bail sāpināt, bail tikt sāpinātam utt. Pirms 2 mēnešiem satikāmies atkal ballītē nejauši, centos turēties no viņa pa gabalu, ar citu puisi izklaidējos, bet vienalga vakara beigās biju ar savu bijušo gultā, visu nakti norunājām, bija tik skaisti, nu kā vecos laikos. Viņš arī bija pirmais un vienīgais no visiem pārējiem, kurš mani tā kārtīgi varēja apmierināt. Man pret viņu joprojām bija spēcīgas jūtas, viņš teica, ka arī domā par mani, nozīmēju viņam vēl joprojām kaut ko. Izlēmām būt vienkārši friends with benefits. Nu mēnesi mums tas sanāca, daudzas brīnišķīgas naktis, bet tad pēkšņi viņš pateica, ka tiekas ar citu meiteni. Pirms nedēļas uzrakstīja man un teica, ka ir izšķīries, ka grib atkal ar mani būt fwb, bet es pirmo reizi pateicu viņam nē. Viņš man vēlāk iedzēris rakstīja, teica, ka ja nevar gulēt man blakus, tad negulēs vispār, ka ar mani vienīgo tik ilgi uztur kontaktus, ka es viņu piesaistu, viņš grib mani satikt BET negrib būt kopā ar mani. ļoti grūti bija pateikt nē viņam, jo pret nevienu citu nekad neesmu jutusi neko tādu, ne ar vienu citu kopā esot neesmu tik laimīga. Tagad kožu pirkstos un domāju vai izdarīju pareizi. Varbūt vajadzēja tomēr turpināt iesākto? Vismaz būtu iespēja pavadīt laiku ar viņu. Lai gan jāatzīst, viņš daudz mani ir sāpinājis un visu šo gadu spēlējas ar mani. Bet es arī zinu, ka aiz mačo tēla slēpjas ļoti sāpināts cilvēks. Pieņemtu es visus viņa trūkumus un mīlētu ļoti, ja vien viņš dotu man to iespēju.
Kādai ir bijusi līdzīga pieredze? Domājat es izdarīju pareizi pasakot nē? Saka jau ka ar laiku aizmirsīšu viņu, bet tik daudz laika pagājis, bet jūtas palikušas tikai stiprākas...
3
