studēt, bet nestrādat

Ja pats ar situāciju apmierināts, vecākiem nav nekādas pretenzijas šādam modelim , tad nav nekādas nozīmes, ko teiks vai domās kāds cits. Studēs, iegūs vēlamo izglītību un strādās. Gan pienāks diena, kad varēs vecākiem pateikties arī atbalstot viņus.Kas zina, kad var rasties tāda nepieciešamība.

LLapsa - ja tas domāts man, tad Tu man nebūt neaizskāri ;) Kā jau Queen minēja - katram savs modelis ir ieaudzināts un taisnību šeit neatrast grūti atrast.

Tieši tā! Pati arī vēl pirms gada biju pilnīgi finansiāli atkarīga, situācija mainās, mainās arī vajadzības, vēlmes, skatījums.

Tas būs ļoti viegli ar diplomu pēc studijām 23+ gados iet meklēt darbu un darba devējam stāstīt, ka es taču dienu un nakti mācījos, ņemiet mani, es gudra!

Neviens darba devējs arī atplestām rokām negaidīs absolventu, kurš tā vietā, lai apmeklētu lekcijas, ir visu studiju laiku nostrādājies ar jomu nesaistītos gadījuma darbiņos! Taču tā diemžēl ir lielākās daļas strādājošo pilna laika studentu ikdiena. Manā kursā bija nedaudzi cilvēki, kuri sāka strādāt savā jomā jau studiju laikā, bet tie arī vistālāk tikuši, cik nu jau var spriest. Tie, kas studiju laikā strādāja veikalos un kafejnīcās, lielākoties joprojām tur ir, daļa pat vēl bez diploma.

Ja ir 2 rokas, 2 kaajas stradajiet!!
Es nestradaju ljoti ilgi, vispar esmu gadus 2 stradajusi savos 30 gados. Bedigi, bet mans magistrs, vel viens bakalaurs nevienam nav vajadzigs! Cilvekiem vajag pieredzi!!!!!
Vismaz kaut ko, bet strada - bus ka man- edisi no mammas rokas, tad jau no viira a ja vira nebus (ko nevienai nenoveelu) tad bus shvaki!!!

Nekad nesapratīšu tos, kam studiju laikā ir daudz brīvā laika (piem, ir maz lekcijas/nav īpaši mājās nekas jāmācās vai jāsagatavo) un viņi NEGRIB strādāt. Man jau no 1.dienas universitātē pašai bija vēlme kļūt pastāvīgai un neprasīt katru latiņu jaunām kurpēm..tāpēc gāju un strādāju. Taču pieņemu, ka man tas tā tāpēc, ka ģimenē ir saspīlētas attiecības, kad runa ir par naudu (mamma nekad nesaprot, kam vēl man var vajadzēt naudu u.t.t.) un man gluži vienkārši pieriebās ... Uzskatu, ka vismaz 3. vai 4. kursā jau nu gan vajadzētu sākt strādāt (atkal - nerunāju par RSU un juridisko fakultāšu studentiem ;)).

+ līdz ar šo nostāju, man 23 gados ir ko ierakstīt CV un es darba tirgū esmu daudz konkurētspējīgāka nekā tie, kas savos 23 gados ne reizi nav pat veikalā strādājuši..Darba intervijās mani par to vienmēr uzslavē, ka manos gados tāda pieredze... ;)

Es vēl līdz studēšanai neaizgāju un strādāju. :D

Vasarā pēc pirmā kursa pabeigšanas strādāju, tā bija lieliska pieredze. Piedāvāja arī palikt pastāvīgā darbā, bet es atteicos, jo tad būtu jāpāriet uz neklātieni. Alga nebija tik liela, lai nosegtu gan studiju maksu, gan dzīvošanas izmaksas.
Nākamās 2 vasaras nestrādāju ģimenes apstākļu dēļ - izveidojās situācija, kad vairāk biju nepieciešama mājās.
Pastāvīgā darbā sāku strādāt pēc bakalaura studiju beigšanas un kopš tā laika vecāki man pilnībā finansiāli nepalīdz.

Ko es domāju par strādāšanu studiju laikā? Uzskatu, ka to var darīt, bet tad, ja darbs saistīts ar studiju jomu. Tie kursabiedri, kas studiju laikā strādāja veikalos vai kafejnīcās, neizgāja pat skolas noteiktās prakses (izgāja savās darbavietās tikai teorētiski) pēc studiju beigšanas darbu ar studijām saistītā jomā neatrada. Tie, kuriem nebija darba pieredzes, tikai prakses skolas ietvaros - atrada.

Studēju, bet nestrādāju. Pēdējais kurss - strādāt domāju tikai pēc tā... Strādāšana ar studijām nesaistītā jomā (veikalos u.c.) tāpat pēc studijām nepierādīs "īstā" darba devējam, ka esi gudra tajā jomā :)

Bet pierādīs, ka esi komunikabla, spēj tikt galā ar sarežģītām situācijām (kašķīgi klienti, reizēm pat zādzības utt.) un attīstīsi/uzturēsi valodu zināšanas (krievu, angļu). Man, piemēram, pēc darba veikalā par pārdevēju, tika piedāvāts augstāks amats šajā pašā uzņēmumā (nodaļas vadītāja, veikala vadītāja) ;) tā kā tas var kalpot par pirmo pakāpienu uz labāku karjeru...jaunajā amatā iemācījos daudz - uzņemties atbildību, šo to no grāmatvedības u.c.lietas ;)

Sāku strādā uzreiz pēc vidusskolas eksāmeniem. Tagad arī strādāju + mācos.
Man ir pieredze, darbs, alga ar kuru pati sevi uzturu (nedzīvoju pie vecākiem jau 2-3 gadus) un esmu 23 gadus jauna. Darbs mani nenodzina kā zirgu un paspēju visu.
Pirmais darbs bija veikalā. Jā, es varēju nestrādāt, vecāki mani varēja uzturēt, bet man bija ļoooti svarīga sava nauda. Veikalā nostrādāju gadu un varu tikai priecāties par to, ko man šis darbs deva. Es no savas bērna pasaulītes beidzot izaugu.
Pēc gada sāku strādāt savā jomā un daru to vēl joprojām.
Un tagad es tikai varu pašokēties par to, ka 23-25 gadus jauni cilvēki tikai mācās, dzīvē nav strādājuši un dzīvo pie vecākiem. Vēl daudzi no viņiem uzskata, ka pirmo darbu strādās tikai savā izmācītajā jomā (jo citi darbi ir fujfuj, par pārdevēju neiešu, jo es taču esmu izmācījies, gribu savu jomu un uzreiz speciālista amatā ar labu algu) un brīnās, ka bez pieredzes nekur neņem. Būsim reāli - viņi dzīvo kaut kādā iedomātā pasaulītē. Latvijā tā nenotiek, vismaz lielākā daļa uz šo zelta pasaciņu nevar cerēt. Jā, man tas liekas briesmīgi.

Man liekas, ka tas būtu fantastiski, ja visi varētu studēt un nestrādāt. Diemžēl situācija Latvijā ir tāda, kāda ir.. Un tāpēc arī augstskolu absolventu zināšanas, beidzot studijas, ir tādas, kādas ir.
Kā saka - Latvijā studenti strādā, lai samaksātu par studijām, uz kurām neiet, jo ir jāstrādā.

LaFemmeFatale, nedomāju, ka neiet uz lekcijām tikai dēļ darba.. piemēram, man ir kursa biedri, kas nenāk uz lekcijām, jo kaut kur ceļo apkārt, izklaidējas, nevar pēc ballītēm pamosties uz pirmo lekciju utt. Uz lekcijām neiet tāpēc, ka mūsu 60gadīgie pasniedzēji NEMĀK un NEGRIB mūs motivēt mācīties, respektīvi, pasniedz sausu teoriju, kas visiem ir garlaicīga un dzīvē nenoder. Mans šī brīža darbs man ļauj iet uz visām lekcijām, bet es tāpat to nedaru, jo zinu, kuri priekšmeti ir lieka laika tērēšana un vnk atsēdēšana, jo tur neko neiemācies..

Reāli sanāk, ka maksājam mēs par papīru un tiem pāris labajiem kursiem uz kuriem ierodās ļoti daudz cilvēku lai tur vai kas. Pašai ir bijuši kursi, kur pilnīgi gaidi nākamo lekciju, jo pasniedzēja ir ļoti inteliģenta un dzīves gudra sieviete. Lūk, uz tādām lekcijām ies neskatoties uz to, vai ir vai nav darbs/citas darīšanas.

Tā ir tikai atruna, ja saka: "Ja man nebūtu darbs, es ietu uz lekcijām, bet man, lūk jāstrādā bija..." - lielākoties tās ir muļķības!

Tas ir tikai pozitīvi,ja var tā dzīvot,kamēr studē.

Selīna, bet arī kā paveicās, bieži tas kāds Tev ir darbs ir tīrās veiksmes jautājums, esi gadījies īstajā vietā un laikā!

Es sāku strādāt patstāvīgi 18 gados, vidusskolas 12 klasē, bija grūti, es tā negribētu noteikti vairs. Gāju vakarskolā, skola sākās 15:10 un darbs beidzās 17:00, un darbs atradās 1h braucienā no skolas, skola beidzās 21:15. Tas bija pamatīgs ritenis, jo mūžīgi bija skriešana, atprasīšanās, kavēšana, sliktākas sekmes, bet tas norūdīja. Arī studiju laiku tā pavadīju, mācījos vakaros, strādāju pa dienu, bet mācījos ļoti labi, jo man jau bija labas praktiskās iemaņas, viedoklis, savs redzējums.
Man jau liekas, ka es domāju nopietnāk kā mani vienaudži, tā ir teikuši arī citi, jo vienmēr bijis darbs starp pieaugušiem cilvēkiem, vienmēr bija atbildība pret darbu, tas bija pirmajā vietā, visa tā situācija mani ir norūdījusi. Kaut ko esmu zaudējusi, kaut ko guvusi.

Es gan novēlu izbaudīt studiju laiku, neskriet laikam pa priekšu, tajā pašā laikā liekas - KAD TAD, mūsdienu sabiedrība uzspiež, jau 30 gados būt ar fantastiku karjeru, māju, dzīvokli, kamēr Rietumeiropā tikai dzīve sākās, un par tādām pamatlietām, kā ēdiens, drēbes, pajumte nav rūpes!!! Bet tas ir viņu senču kapitāls, mantojums, viņi par to ir padomājuši, mums tā nav bijis!

Vēlviens piemērs iz dzīves - man paziņa savos 25 gados nekad nav īsti strādājusi, tikai mācījusies, gājusi praksē un tgd apbērnojās...ko viņa darīs pēc tam? 27-29 gados (apmēram) sāks karjeru? Dabūs pirmo darbu un uzreiz pietiekami labu, lai nodrošinātu sevi un bērnu? Šaubos gan. Mūžīga atkarība no vīra maka (ja man būtu jāprasa nauda džekam, lai nopirktu etalonu es laikam sev galvā labāk iešautu..nav pat TIK drusciņas pašai savas naudas, fui).

Nestrādāju, jo manā fakultātē darbu ar studijām īsti nebija iespējams apvienot (tie, kas mēģināja, ielaida parādus vai aizgāja) un finansiāli nebija nepieciešamības to darīt.
Daudzas augstskolas lekciju skaitu samazina, tādējādi dodot iespēju studentiem strādāt, tāpec rezultātā studiju kvalitāte ir tāda kāda tā ir un papīrs par bakalauru nevienam darba devējam diži nav vajadzīgs. Piekrītu, ka pasniedzēju kvalifikācija arī ir problēma, nevajag nemaz sešdesmitgadīgus, zinu, ka arī jaunāki māca pilnīgi nevajadzīgas un novecojušas lietas, neaktuālas mūsdienām.

B&S, tu neticēsi, cik daudzas sievietes nav karjeristes un tas, ka viņas nevarēs ieņemt augstu amatu, nemaz nesatrauc. Līdz ar to, šausmināties par to, ka citi nestrādā, nav nekādas jēgas. Acīmredzot, var to atļauties.

Katrs savu dzīvi dzīvo tā, kā vēlas, vai tā, kā sanāk.

Nekas neskan no sievietes mutes tik briesmīgi, kā tas, ka var pateikt "apbērnojas". Ļoti nepieklājīgs apzīmējums.