studēt, bet nestrādat

Nu jā, protams, ja jūti, ka skolā būs galīgā dibenā, tad jāmeklē citi veidi, ja var, bet ir arī tādi paši studenti, kas nestrādā, bet mācās uz 4niekiem :D
Bet piekrītu, mums arī kursā ir tādi, kas attaisnojas ļoti, bet, ja ir nepieciešamība strādāt, tad strādā, bet dari arī skolai, jo skola ir galvenais uz šo brīi.

Es visus studiju gadus paralēli nostrādāju, tāpat kā pēdējo gadu vidusskolā. Naudiņu vajadzēja, gribējās studēt, vecāki to nevarēja atļauties. Nē es nesaku, ka tas ir pareizākais variants, vislabāk ja vecāki spēj palīdzēt saviem bērniem, jo ar savu strādāšanu esmu zaudējusi studiju gadus, tie pagājuši ļoti ātri, no rīta agrs cēliens uz darbu, vakarā studijas un 10 - 11 mājās, un tā gandrīz katru dienu, ieguvums? Kāpēc sevi jānodzen jau jaunībā? :-|

sāku strādāt ar otro studiju gadu un tā joprojām, uzreiz pilnībā nost no vecāku apgādības.
grūti, ļoti, un skumji atzīt, bet dažreiz tā vien gribas iegulties mammas klēpī un pateikt, lai tevi pamīļo, vairs nav spēka, tu nebiji tai "lielajai dzīvei" tik agri.

Ja vecāki var atļauties kādēļ gan ne? Neuzskatu, ka tas ir kaut kas slikts... protams, dažus jauniešus tas varbūt izlutinās un viņiem pieredze par naudas pelnīšanu, budžeta plānošanu vnk nāks vēlāk.. bet tas jau nav nekas traks...

Pati gan gāju uz tehnikumu, lai varētu iegūt atrāk profesiju un mācoties arī strādāt, lai atrāk varētu tikt prom no senčiem... :D

Es studēju, bet nestrādāju. Strādāju tikai vasarā, un esmu savā ziņā pateicīga vecākiem par to, jo viņi paši man saka, ka vēl paspēšu atstrādāties. Varētu pat teikt, ka esmu mājsaimniece, jo abi vecāki strādā, tikmēr es, kurai ir salīdzinoši vairāk brīva laika, rūpējos par visu, kas ir ar māju saistīts - mazgāju, tīru, gatavoju ēst, eju uz veikaliem, tirgu utt.
Šobrīd jau gribētu veidot pati savu patstāvīgo dzīvi, bet situācija ir kāda ir, un šo plānu neīstenošu līdz nākamajam gadam, kad pabeigšu mācīties. :)

Es strādāju un esmu akadēmisko paņēmusi. Ne visi darbi ar studijām ir savienojami. Es varētu nestrādāt, oma palīdzētu, bet tā es nevaru. Tādēļ labāk atsakos no izglītības, par ko mani atkal noraks, bet tas ir koks ar diviem galiem šajā gadījumā - nav neviens labs variants.

Mans ieteikums visiem studentiem, nu neskrienat pieaugušo dzīvē studiju gados ar darbu, dzīvokli un vēl nez ko. Tam visam būs laiks.

Mācos mākslas vidusskolā un pēdējos 2 gadus strādāju pusslodzi. Vecāki nekādi finansiāli neatbalsta. Un vairs nemaz nevaru iedomāties kā būtu, ja ietu tikai uz skolu, un pēc skolas mājās. Jūtos labi, ka pati sevi uzturu un jau saviem gadiem laba darba pieredze ir iekrājusies.

Bet ceru, ka saviem bērniem varēšu nodrošināt tā, lai viņi var pilnvērtīgi nodoties mācībām un strādāt tikai vasarā.

Tās meitenes kas te saka ''visu var savienot'' un ''strādāt var atnākot pēc skolas'' jūs iespējams sakat pēc savas pieredzes, bet ir dažādas studentu kategorijas. Ir tādi, kuriem tiešām skola ir haļava un labi ja 3-4x nedēļā.. BET ir nopietnas skolas un programmas... Es, piemēram, mācos medicīnu, tas ir 6 gadi, un no 8:30 līdz maksimums 18:15. Cikos man sākt un beigt darbu tad? Nakts maiņa? A kā man tad, negulēt vispār un no darba, kurš beigsies 8:00 no rīta paspēt uz lekciju uz 8:30? :D Un būt gatavam ar skalpeli griezt un vel latīniski ko runāt? Nereāli. Darbu var darīt tikai tādu, ko piemēram var caur internetu, vai kaut kādus pakalpojumus sniegt, ja māki- kursabiedrenēm manikīru vai ko tādu. Neko nopietnāku medicīnas students nevar FIZISKI paspēt. Nerunāsim jau par to, ka lielākais zinību daudzums ir jāmācas mājās- pēc lekcijām. Man jau ļoti nepatīk tā doma, bet zinot arī studentus no 2,4,6. kursa- gandrīz visus uztur vecāki vai kāds cits.. Tas diemžēl ir gandrīz nereāli uzturēt pašam sevi, studējot medicīnu.. Noteikti arī citām profesijām pieiet nopietni. Bet man piemēram draudzene mācās stadiņos par psihologu- viņai skola 3x nedēļā, nekādi nopietni mājas darbi nav, reāli tur atsēž laiku, un protams ka tad viņa var meklēt darbu, jo nav morāli nogurusi jau no visiem tiem mācību kalniem. Tā kā visi studenti un studiju programmas nav vienā maisā bāžamas.. Ja jūsu bērns izvēlēsies studēt tās smagākās profesijas, tad jums diemžēl jārēķinās, ka būs viņš jāuztur kamēr izmācīsies un sāks stabili strādāt

es gribētu, lai mani bērni beidzot vidusskolu dodas ceļot uz gadu vai diviem, nodarbojas ar labdarību (valodas mācīšanu trūcīgajās valstīs utml) un tikai tad izvēlas, ko un vai vispār vēlas studēt. Es pati tā izdarīju un sāku mācīties dažus gadus vēlāk, kad biju jau izdomājusi tieši ko un kādēļ vēlos studēt. Mācības apvienoju ar darbu, tādēļ viss ok! Noteikti nenosodu tos, kuriem vecāki izpalīdz, jo kāda jēga rauties skola/mācības (ja nespēj pavilkt) un pēctam ne darbā panākumu, nedz arī studijās.

Viss ir atkarīgs no tā, ko studē. Es strādāju paralēli studijām, bet es un arī mani vecāki redzēja, ka tas nav iespējams, fiziski nav iespējams, jo vai studijas un darbs ir absolūti visa mana dzīve, pat brīvdienās nekam nav laika, arī miegam naktīs nē, tāpēc viņi paši man teica, ka studijas ir prioritāte un man ir jāiet prom no darba. Tā arī izdarīju un tā bija vislabākā izvēle.

VivaDiva, nu cmoon, muļķības attiecībā uz medicīnas studijām.
Pirmos 3 gadus grafiks ir tāds, ka neko daudz ekstra nepadarīsi, bet peč tam sākot ar 4.kursu ir katru dienu nodarbības no 8-11, max 12iem, tā atlikušos 3 gadus. Un atlikusī diena - ej dari jebko uz pasaules. Var paspēt gan izmācīties, gan zinātni bīdīt, gan voluntēt, gan strādāt. Es esmu 6.kursā,redz kaut kā esmu tikusi galā un nomirusi neesmu, ko var ņaudēt mūždien!
Ja riebjas un tik ļoti nomoka - nemācies to, bet ko var čīkstēt, ka ir tik grūti, kad patiesībā nav?!

kā jūs, visvarenās supersievietes, varat tā brīvi atļauties uzbraukt kādam par to, ka cilvēks fiziski nespēj savā dzīvē savienot darbu ar studijām? visi nedzīvo rīgā, visi neatļaujas dzīvot kojās, visiem nav vienāds darbs un visi nespēj izturēt vienādu fizisko slodzi. pākstis jāpietur dažreiz,lai zirņi neizbirst. aprobežotības kalngals.

Protams, ka tas ir normali, nav ko tēlot pieaugušo, ja tāds neesi, 18-20 vēl ir kārtīgs zīdainis.. lai iet un mācās.. ja ir kas uztur, lai uztur.. strādāt vēl paspēsi.. ja tik traki gribēja studēt, tad lai to arī dara..

Uzskatu, ka tas nav pareizi. Pietiek jau ar to, ka visus 20 gadus vecāki ir tevi uzturējuši, apģērbuši, devuši ēst un man būtu šausmīgs kauns prasīt vecākiem naudu, lai varētu nopirkt pati kaut ko sev, aiziet paballēties vai vēl kaut ko.

Arī pati šobrīd mācos un paralēli strādāju, atzīstu, ka ir šausmīgi grūti un ir sajūta, ka drīz ''izdegšu'', bet nevēlos apgrūtināt vecākus. Vēl nespēju sevi uzturēt pilnībā, vecāki palīdz tiešam nedaudz tikai ar maksājumiem par skolu, bet ceru, ka drīz varēšu viņus atbrīvot arī no tā :-D

Ir tādi, kuriem tiešām skola ir haļava un labi ja 3-4x nedēļā.. BET ir nopietnas skolas un programmas...

Wow, kā pati sev asti pacēli. Varam secināt, ka tikai medicīnas studijas ir vienīgās nopietnās un vērā ņemamās studijas??? Ja studē un nedēļā uz skolu ir jāiet tikai 4 dienas, tad praktiski iznieko savu dzīvi ar nenopietnām studijām? Tā Tu to domāji? :D

Pirmos divus gadus tikai studēju un nestrādāju, uz lekcijām bija jāiet 4 dienas nedēļā (jā, jā, tikai četras, vērtības studijām tad jau laikam nekādas :D ), otrā kursa beigās sāku strādāt un strādāju joprojām (lekcijas nu jau tikai 3 dienas nedēļā un paralēli bakalaura darbs... vai vispār vērts iet, VivaDiva? :D ), līdz šim vienmēr visus darbus esmu nodevusi laikā, kontroldarbiem un semināriem vienmēr gatava, atzīmes pat labākas nekā tad, kad nestrādāju. Protams, bieži vien nākas upurēt brīvdienas, jo jāstrādā, bet nav arī tā, ka neatliktu laika izgulēties, aiziet vai aizbraukt kaut kur ar draugiem.
Varētu jau nestrādāt, bet vienmēr iepriekš pa vasarām strādāju un tad līdz Ziemassvētkiem naudas bija gana, bet līdz nākamajai vasarai ar to nepietika, lai dzīvotu zaļi, tāpēc, ja negribu atteikties no lietām, pie kurām esmu pieradusi, vajag piepelnīties arī tagad :D

Ar savu izteiksmi šajā komentārā, protams, pārspīlēju, taču ar to gribēju vērst uzmanību uz to, ka nevar tik vieglprātīgi mētāties ar apgalvojumiem, ka tas un tas pēc x un y standartiem nozīmē, ka vienas studijas ir nopietnākas par otrām.

Viss atkarīgs no audzināšanas un ģimenes iespējām. Katrs variants atšķirīģs un noteikt, kurš kuram labāks, nevar.
Pati strādāju sākot no 15 gadu vecuma. Sākumā vasaras laikā sapelnīju sev skolai un vēl šim tam. Darbs man nebija nekas svešs un riebīgs, pati to gribēju un mamma atbalstīja, jo, lai arī centās dot maksimāli daudz, tomēr finansiālā situācija agrāk ģimenē nebija tā spožākā. Pēc vidusskolas gadu pastrādāju, jo uzreiz nebiju droša, ko vēlos studēt un studēt ķeksīša pēc nevēlējos. Tad iestājos nepilna laika klātienē un paralēli pilnu slodzi strādāju. Mācības pabeigtas ar ļoti labiem rezultātiem, lai arī bija reizes, kad paralēli darbā dabūjot paaugstinājumu, bija naktīs jātaisa darbi skolai, bet - esmu dzīa un to uzskatu par vērtīgu, priekš sevis vajadzīgu pieredzi. Šobrīd ir labi apmaksāts, patīkams darbs un dzīve kopsummā izdevusies. Tas gan nenozīmē, ka pilnīgi visiem tieši šāda pieredze nepieciešama, jo katram sava izpratne un ceļš.
Nākotnē ceru iemācīt saviem bērniem spēt novērtēt naudu un saprast, ka nauda ir jānopelna un jānovērtē, nekas nekrīt no gaisa. Tajā pašā laikā palīdzību un atbalstu arī neatteikt (saprāta robežās). Negribētos to situāciju, kad vecāki dod naudu, bet bērns nemācās, iet uz Vecrīgu tusēties pāris dienas nedēļā un uzsauc pusbāra piedāvajumu saviem drauģeļiem, kuri visticamāk turas blakus, jo tiem uzsauc ballītes.

es gribētu, lai mani bērni beidzot vidusskolu dodas ceļot uz gadu vai diviem, nodarbojas ar labdarību (valodas mācīšanu trūcīgajās valstīs utml) un tikai tad izvēlas, ko un vai vispār vēlas studēt. Es pati tā izdarīju un sāku mācīties dažus gadus vēlāk, kad biju jau izdomājusi tieši ko un kādēļ vēlos studēt.

+ 100 :)

Mani pašu uzturēja līdz studiju beigām, papildus ņēmu haltūriņas. Oficiālu darbu nestrādāju, jo mamma nevēlējās zaudēt apgādājamo un nodokļu atlaidi. Nekādas problēmas tas nav radījis, pat ja nevarētu dabūt oficiālu darbu, badā noteikti nenomirtu :)
Latvijā ir pierasts plēsties karjerā jau no 18 gadu vecuma (pat ja tā karjera ir Narvesen), priekšlaicīgi novecot un uzprasīties uz pieaugušā dzīves problēmām. Ārzemēs arī pēc 25 liela daļa nopietni nepelna un tiek vecāku atbalstīti, studē teju līdz 30, pēc tam kļūst pieaugušāki.
Katram, protams, sava dzīve un sava izvēle, bet es vairāk saprotu jaunības baudītājus, nevis apsēstos neatkarības meklētājus. Nostrādāties vienmēr var paspēt, jaunības gadus izbaudīt gan var tikai vienreiz :D

Delusion, bet ne visi vecāki var atļauties uzturēt bērnu līdz 25 gadu vecumam....

Tās meitenes kas te saka ''visu var savienot'' un ''strādāt var atnākot pēc skolas'' jūs iespējams sakat pēc savas pieredzes, bet ir dažādas studentu kategorijas. Ir tādi, kuriem tiešām skola ir haļava un labi ja 3-4x nedēļā.. BET ir nopietnas skolas un programmas... Es, piemēram, mācos medicīnu, tas ir 6 gadi, un no 8:30 līdz maksimums 18:15. Cikos man sākt un beigt darbu tad? Nakts maiņa? A kā man tad, negulēt vispār un no darba, kurš beigsies 8:00 no rīta paspēt uz lekciju uz 8:30? Un būt gatavam ar skalpeli griezt un vel latīniski ko runāt? Nereāli.

Nevajg jau pārspīlēt, neviens nesaka ka tas ir viegli, bet nu nereali tas nav. Pati esmu pabeigusi stradus, jā tā arī naktīs strādāju. Pa dienu mācības un pa nakti darbs slimnīcā. Jā bieži vien spēju aizmigt stāvus, bet ne jau visas naktis pēc kārtas strādāju. Varēja jau arī mazliet izgulēties brivajās naktīs, ja nebija jāzubrās kolokvijam :D Un man darbs arī beidzās 8os no rīta un tajā pašā laikā 8os jau sākās nodarbībās. Bija labi, ja tajā pašā slm nodarbības vai saprotošo skolotāji vai arī kādreiz mazlietiņ ātrāk no darba varēja tikt. Bija grūti, bet tā bija laba pieredze saprast, ka visu var, ja labi grib ;)