Gaļu neēdu kādus 2 gadus, tagad esmu atsākusi. Tīri slinkuma pēc. Un arī tāpēc, ka man atkal ir kļuvusi pieejama vemāmiņas audzētā cūkgaļa. Desas neēdu joprojām. Nekad to neesmu pamatojusi ar žēlumu pret dzīvniekiem. Kad 15 gadu vecumā idomāju, ka doktordesu mutē vairs nebāzīšu, pamanīju, ka man arvien mazāk metas pumpas un tas lika man domāt. Ejot laikam, izvācoties no vecāku mājām un virtuves, vairākkārt eksperimentēju ar mēnesi līdz 3 gariem veģetārisma periodiem. Kādu laiku atkal ēdu visu. un tad atteicos no gaļas un olām pavisam. Rezultātā man nostabilizējās cikls un kļuva vieglākas mēnešreizes. Lai arī gaļu esmu atsākusi lietot, cenšos pēc iespējas izvairīties no vistām un olām, jo eksperiments pašai ar sevi, ļāva sajust, kā tie hormoni, ko mums pumpē iekšā, iedarbojas uz organismu.
Domājat, ka tie chubby amerikāņu pusaudži tādi ir, jo vienkārši rij visu pēc kārtas? Nevajag pat štatus, tepat resnu bērneļu ir vairāk, nekā jebkad. Tas nav no čipsiem, tās ir vielas, kas ir nosēdušās mūsu vecāku un mūsu pašu organismos, maina mūsu un arī mūsu bērnu DNS.
Nē, es neesmu pret gaļu. Labi pagatavota, tā ir garšīga un veselīga. Bet tā vietā, lai ēstu Ķekavas broileri un velnszinkādas izcelsmes ruksi vai teļu, izvēlieties laukos audzēto, tirgos un mazajos veikaliņos dabūjamo.