par attiecībām

Ir cilvēki, kas var. Es nevarētu.

Var, bet vai pati būsi laimīga..?! :)

Ir kas var, bet ja Tev rodas jau šaubas, tad diez vai Tu varētu...
es nē.. :) neredzu jēgu tādai kopdzīvei, izklausās pēc izdevīguma

Nu, ja vecums klāt, tā ap 70, tad nekāda vaina, pavadīt dzīves nogali cieņpilnās, jaukās attiecībās.
Jaunībā, kad viss vēl priekšā... nu nē. Kādi vispār ir argumenti palikšanai kopā? Vienkārši ērti?

Nē. Pieradums tāpat agri vai vēlu novedīs pie attiecību beigām, turklāt, kāda jēga būt attiecībās, kurās neesi patiešām laimīga?! Bet nu es vispār esmu tāds cilvēks - vai nu ir, vai nu nav.

Jā, var! Mīlestība tāpat ar laiku pazūd jeb pārveidojas citā līmenī, kur svarīgākais vairs nav kaisle, tauriņi vēderā un mīlas saukļi, bet draudzība un cieņa, spēšana sadzīvot.

Ir iespējams, turklāt parasti tāda kopdzīve būs stabila un ilgstoša, lai arī cik savādi tas nešķistu. Trūkumi? Diemžēl īsti laimīgs vismaz viens no partneriem tomēr nejutīsies.

Veiksmīgu kopdzīvi var, bet diez vai laimīgu. Vispār vārdi ''veiksmīga kopdzīve'' man asociējas ar to, ka divi cilvēki spēj draudzīgi sadzīvot, vienoties, kopīgi sadarboties un tikt ar visu galā + no malas vēl viņu kopdzīve izskatās teju vai ideāla.

Pieradums attiecībās ar laiku veido "brāļa un māsas" jūtas, pēc pieredzes. Normālās attiecībās, kur divi cilvēki vēlas veidot ģimeni, tas nav pieņemami.

Bet mīlestība ar laiku tāpat pāriet.. un ko tad?

Un nav jau tā ka vispār nav mīlestība, bet nav arī gluži tā dzirkstelīte, lai varētu teikt ka dzīvē nav nekā svarīgāka.. Lai varētu teikt , ka tas ir uz visu mūžu.

Un runājot par laimi..
Var gadīties ka kādu ļoti ļoti mīl , bet tas negarantē ka ar šo cilvēku būsi laimīgs?!

Es nevarētu. Man vajag palidot reizēm tos dažus metrus virs zemes , lai būtu motivācija darīt, cīnīties, neapstāties, pat pēc daudziem kopā pavadītiem gadiem. Vispār secinu, ka nekas man dzīvē nav nesis tik emociju un laimes pilnus mirkļus, kā mīlestība un būšana kopā ar otru cilvēku. Un, ja nebūtu mīlestības, es neredzu citu iemeslu, kā vārdā kopt un smagi strādāt pie attiecībām. Tas nav viegli, vieglāk ir dzīvot vienai un neparko nerūpēties, bet mīlestības vārdā esmu gatava uz visu :)

Manupraat, miilestiiba tieshi dod to sparu ciiniities un dariit visu gjimenes labaa. Ar cienju vien nav taa atdeve, tad katrs vairaak ir par sevi. Ticu, ka miilestiiba var arii nebeigties, tik nevajag to jaukt ar iemiileeshanaas perioda ekstreemajaam izjuutaam.

Bet mīlestība ar laiku tāpat pāriet.. un ko tad?

Un nav jau tā ka vispār nav mīlestība, bet nav arī gluži tā dzirkstelīte, lai varētu teikt ka dzīvē nav nekā svarīgāka.. Lai varētu teikt , ka tas ir uz visu mūžu.

Un ko tu saki par strādāšanu pie attiecībām?
Viss ir loģiski, dzirkstele visu laiku nevar būt, ja nav neviens, kas to uztur.

dzirkstele visu laiku nevar būt, ja nav neviens, kas to uztur.

+

Tikai uz ļoti īsu brīdi. Agrāk vai vēlāk tāpat garām ies cilvēks, kurā iemīlēsies un tas arī būs pieraduma gals.

Bet mīlestība ar laiku tāpat pāriet.. un ko tad?

Ne visiem tā pāriet. Zinu ļoti daudzus pārus, kuri kopā ir 30 gadus un pat vairāk - paskatoties kā viņi viens otrā lūkojas, kā izturas, ir vairāk kā skaidrs, ka mīlestība attiecībās ir.
Kā jau womankind minēja - ja neviens no netaisās uzturēt, tad loģiski, ka tā pazūd. Daudziem vieglāk ir palaist visu pašplūsmā un izkliegt visai pasaulei, ka mīlestība nav mūžīga, rodas pieradums un tikai draudzīgas attiecības.

Var,kamēr kādu dienu neieraudzīsi īsto un vienīgo .

kā jums šķiet vai iespējams izveidot veiksmīgu kopdzīvi ar cilvēku kuru ļoti cieni ar kuru kopā ir labi, bet tas vairāk ir pieradums kā mīlestība?

Šeit saskatu tomēr vairāk potenciālu, nekā kaislīgās mirkļa attiecībās ilgtermiņā. Protams ir jau arī citi faktori .. vai cilvēks ir fiziski patīkams, vai ir ilgas, skumjas, vēlme būt kopā, dalīties.. :) ja atbilde ir jā, tad tā ir mīlestība un nevis pieradums.