Atceros, kad es apdegu, tā nakts, kad apdegums dzija, bija viena no šausmīgākajām manā dzīvē. Man bija 2.pakāpes apdegums (ar čūlām), tonakt sāpes bija nepanesamas, bet vēl trakāk par tām bija nenormālā niezēšana- visu nakti apdegušajā rajonā sajūtas bija tādas, ka tev zem ādas dzeļ tūkstošiem lapseņu. Pats trakākais, ka nekas nelīdzēja- uzziedu uz ādas visu alveju, tonnu dzintara sos krēmu- nekā. Goda vārds, tas bija kaut kas drausmīgs, tā vien gribējās plēst to ādu nost. Tā nieze bija vnk neaprakstāma, biju noraudājusies zila. Paldies dievam, atradu mājās tādu smēri Sposiķeļ vai kaut kā tml., tāda zaļi baltā tūbiņā, kas man palīdzeeja.