Šķiršanās

Pirmā šķiršanās man ilga tā apmēram 3 mēnešus, tādi nelieli, pārdomāti soļi tā virzienā un beigu beigās, kad oficiāli izbeidzu ar viņu attiecības - es bez problēmām to varēju izdarīt un pēc 4 gadiem jutos atvieglota, nevis skumja. Lai gan viņš bija mans pirmais.

Man vienas attiecības beidzās vairākus mēnešus pēc bildināšanas, jo sapratu, ka nebiju gatava ar konkrēto cilvēku veidot ģimeni un dzemdēt Viņa bērnus arī nevēlējos. Attiecības kopumā bija jaukas, saticīgas, lutināja arī mani, rūpējās, varēju neuztraukties kopdzīves laikāne par naudas lietām, ne iespējām atpūsties utt, bet tomēr kaut kas nebija ''līdz galam''. Pēdējais piliens - nemaz nezinu, kas tas bija. Vienkārši izjūtot spiedienu, lai virzās lietas, sapratu, ka tad vairs atkāpšanās ceļa nebūs un pie altāra teikt Nē vai kāzu kleitā skriet prom uz savu ''miera vietu'' arī nebiju gatava.
Pēc tam - viss ok, pareizais lēmums tika pieņemts tad. :)

Tādas pārdomātas šķiršanās, vispār, šķiet, visas bijušas. Jo tomēr to visu procesu sākumā apdomā un tikai tad rīkojas.

Kad sapratu,ka vienkārši to jūtu nav un ka laiks velkas mūžību kopā ar to cilvēku,mani kaitināja viņa balss un kā viņš kustās, izškīrāmies mierīgi.

Penelope - kas tie par soļiem?

Pirmā - tas ir pirmā manā dzīvē, vairāk kopā neesam bijuši un paldies Dievam :D

Cloo, nu viņš tieši brauca projām uz ilgāku laiku un lidostā, kad atvadījos viņš bija tik vēss, ka es sapratu, ka lēnām šis būs jāpārtrauc un tas būs viegli, jo viņš būs prom. Sākumā telefonā nomainīju viņa kontakta vārdu no visādiem mīļvārdiņiem uz vārdu, tad sāku izņemt no visurienes visas bildes, kontaktējos mazāk un mazāk, paliku pati vēsāka un vēsāka un tad jau pateicu, ka viss un nekontaktējos nemaz. Labākā izvēle manā mūžā.

Apmēram 4 mēnešus uz to gāju, jo likās, ka ''smacēju'' cilvēku. Mūsu uzskati bija pārāk atšķirīgi, bet tas neradīja konfliktus, jo meitene visam piekāpās un savu viedokli neizteica faktiski nekad un uz maniem aicinājumiem to darīt nereaģēja. Es to piekāpšanos nevarēju izturēt.
Protams, tur vēl daudz un dikti dažādu lietu, bet kopumā - mani nepameta sajūta, ka viņa būs laimīgāka ar citu cilvēku. Kaut ko vieglprātīgāku, bezrūpīgāku mazliet.

Šķiršanās sāpes, principā, izdzīvoju jau to 4 mēnešu laikā, tāpēc grūti nebija.

Ak tā, es jau biju sapratusi, ka attiecību laikā pati darīji ko tādu, kas veicinātu šķiršanos jebšu liktu puisim par to sākt aizdomāties, lai nesalūzt sirds vienā dienā pavisam, labāk nedēļu sūrst.

cloo, tā arī ir gadījies, bet tās es sev neuzskatu par attiecībām :D

Attālums bija tas iemesls. Mums abiem vnk nederēja šādas attiecības. Kad atkal satikāmies, izrunājāmies un sapratām, ka abi ir vairāk neapmierināti nekā apmierināti ar to, kādas attiecības mums bija.
Jā... bet tas laikam ir piemērs, kas atbilst loģiskam iznākumam...

Ar pirmo mīlestību šķiršanās bija diezgan skumīga. Jaungada vakarā sapratu, ka nav šis cilvēks man. Viņš mani lutināja, bet tā mūžīgā kontrole, uzpasēšana, izspiegošana. Pametu viņu. Tad sakās visa epopeja ar to, ka centās mani atgūt. Pat pašnāvības mēģinājums no viņa puses bija, draudēja man, gulēja kāpņutelpā manā, briesmas...

Tagad ir pagājuši 4 gadi, bet viņš vēl joprojām cer, ka mums viss varot sanāk. Zvana man šad un tad, aicina visur kur.

Kad sapratu,ka vienkārši to jūtu nav un ka laiks velkas mūžību kopā ar to cilvēku,mani kaitināja viņa balss un kā viņš kustās, izškīrāmies mierīgi

Man arī sāka kaitināt viss. Kā ēd, kā guļ, kā elpo blakus. Sapratu, ka būs viegli izšķirties, jo mīlestība bija dabīgā nāvē nomirusi.