Cik brutāli, daudz, regulāri par jums ņirgājā skolā?

*ņirgājās

Ej pie psihologa.

man nebija viegli, bet izdzivoju!

Acimredzot tu vel neesi ticis tam pari.

brutāli un daudz nē, bet pamatskolā dažkārt gadījās. Nebiju krutā meitene. Vidusskolā palika vienalga un ņirgāšanās beidzās.

Artūr, psihologs, nē, psihoterapeits tevi jau gaida. :D

Ļoti daudz un dikti! Nekad nevarēju saprast kāpēc viņi mani aiztiek/apvaino.

Bet nu esmu tam tikusi pāri un kļuvusi par spēcīgāku cilvēku.

Par mani ļoti daudz ņirgājās, jo biju savādāka. Vienkārši bija nolasījušies klasē cilvēki, kuri sevi vērtēja augstāk par pārējiem. Bija laiki, kad katru dienu gāju mājās raudādama. Paldies Dievam, vidusskolā tas viss beidzās.

Kā vispār var skolas dzīvi pārdzīvot bez tā?
Sākumskolā nekā tāda nebija vēl, bērni tajā laikā vēl nebija tik ļauni..
Un tad ik pa laikam viss sākās pamatskolā ap 6., 7., 8.klasi-tas ir tas intrigu laiks lkm..
Pabiju visās lomās, gan tajā gan pašai negribējās uz skolu nākt un redzēt savus klasesbiedrus, gan arī otrādāk, kad pati biju visa iniciātore.
Bet to veiksmīgi pārdzīvo un tad jūties daudz spēcīgāks :)
Uzskatu, ka mūsdienās bērni varētu būt daudz ļaunāki-liekais kilograms, ne tās drēbes, ne tas telefons un viss...tad tik aiziet bara instinkts, visi pret vienu

Kaa kuro reizi, vienaa klasee par mani njirgaajaas un jau naakoshajaa gadaa es biju taada briesmone, kas pati par citiem smejas, apvaino un ir baigaa kuce, tad atkal biju atstumtaa, un tad atkal nee. Nu muusu klasee visu laiku mainiijaas tie apsmejamie. Labi, ka peec 8. klases visi izaugaam un nekas taads neturpinaajaas.

Par jums ņirgājās tikai klasesbiedri, vai no citām klasēm arī? Par mani no dažādām, vairāk no lielākām, bet dažreiz arī no zemākām.

neesmu klasē klusā , diezgan izceļos , bet ir brīži kad mani apsmej vārda dēļ un tā , bet nu kaut kā tieku tam pāri .

neatceros neko taadu :) es vienmeer esmu bijusi ar savu vaardu un viedokli.

Biju klases atstumtā no 4 līdz 5/6 klasei. Šādā lomā tiku tāpēc, ka bija klasē viena maita, kurai ļoti nepatiku. Neviens ar mani klasē nerunāja. Atnācu uz skolu, pavadīju klasē vienatnē, bieži pat mani izņirgājās, apcēla. Un to visu panāca viena meitene. Uz skolu negribēju iet. Daudz raudāju. Bija stulbi skatīties, kad visi čupojās, bet man bija jāsēž malā. Tad viss mainījās un mani pieņēma. No 8/9 klasei tā meitene man uzmetās par labāko draudzeni. Naivi domāju, ka viņa tāda ir. Viņai es riebos tik pat ļoti kā sīkajās klasēs. Viņa nemitīgi mani atdarināja (drēbes un visi tie nieki) :D Un viņai kaitināja tas, ka visiem puišiem ar kuriem viņa bija kopā (bērnu attiecības) vienmēr iepatikos es. Taads murgs man bija pamatskolā. Aizgāju uz citu skolu vidusskolu un viss mainijas. Varu pateikt tikai paldies tiem idiotiem, kas ņirgājās. Dēļ viņiem uzaudzēju stipru mugurkaulu un esmu tālāk tikusi nekā viņi. Smieklīgi. Tā meitene tagad tajā pašā ciematiņā ir lielākā mauk* un tie pārējie neatpaliek. :)

Nekad netiku apcelta, lai gan biju no tām retajām, kas aizstāvēja tos, kas klasē tika apcelti, nekad nestāvēju un nenoskatījos. Ir bijis tā, ka pret mani nostājas klases meitenes (pamatskolā vairāk), bet tāpat nejutos atstumta, jo mums bija klases čaļi, kas meiteņu afērās un intrigās nekad neiesaistījās, līdz ar to laiku pavadīju ar viņiem. Vienmēr esmu bijusi ar savu viedokli, ja mani kāds nepamatoti apvainoja, neklusēju, ir sanācis arī pāris reizes iesist, kad mācījo kādā 8.klasē :D
Vidusskolā mums neviens netika apcelts, bija tikai cilvēki, ar kuriem bija lielāks kontakts un minimāls kontakts, bet tāpēc neviens nebija sliktāks vai labāks par otru :)

Man vienmēr bijis jau kopš pašas bērnības ir bijis tā, ka visi zin ja man ko pateiks es uzreiz kraušu, jo man nepatīk, ka kāds grib būt pārāks utt. Skolā tik daudzus aizstāvēju, ka visi baidījās,kko teikt manā klātbūtnē . Tieši šī iemesla dēļ mammai bieži nācās iet uz skolu ,lai klausītos kā MEITA kaujas. :D varbūt tāpēc, ka mamma vēlējās dēliņu, bet piedzima kareivīga meita? :D

Es, paldies Dievam, netiku apsmieta. Pati arī neņirgājos par citiem, drīzāk aizstāvēju.

man traki gāja, līdz 6tajai klasei nepatiku krutajām čiksēm, tāpēc apsmēja mani par ko vien varēja.. tad pēc tam līdz 9tajai klasei it kā bija uzradušās draudzenes (cita skolā), bet aiz muguras tāpat nolika nu par visu - ja nu man bija puisis, tad viņš bija pēdējais mēsls ( viņām nekad nebija puišu), tad man kājas par līku, tad nagu laka nesmuka, nu par daudz ko - bet acīs neko neteica
un vidusskolā atkal bija cita skola, atklāti neviens neņirgājās, bet neteikšu ka biju īsti pieņemta - vienmēr biju citādāka - citādāk domāju(citas prioritātes), tāpēc uz visām ballītēm neaicināja, meitenes bieži vien noskauda (ceļošana, un vecāki lutināja, un pati pelnīju diezgan), zēni pakacināja kādreiz - diži nepārdzīvoju. Noteikti neilgojos pēc skolas laikiem.

Piekrītu MADasaHatter.
KKā vēl dzīvoju :D

Esmu bijusi gan vienā gan otrā pusē... :)