Ģībšana

Trolejbusā nebija bezgaiss? Smadzenēm varbūt nepietika skābekļa.

Grūti tagad tā izsecināt, ja saki, ka ar veselību viss kārtībā. Kad pēdējoreiz asinsanalīzes taisīji?

Man pirms gada vai diviem bija tas ģībšanas periods. Diezgan bieži ģību, man pateica ka tas no mazasinības, tagad vairs tā nav, reizēm tikai nedaudz slikti paliek mēnešreižu laikā, bet atveru logu, noskaloju seju ar aukstu ūdeni un ir labi

Nevajag visu dienu sēdēt cosmo.

D.V. - Nebija jau tāds izteikts bezgaiss, turklāt stāvēju tieši pretī durvīm, pieturvietās jau ieplūda mazliet svaiga gaisa.. Ja tā godīgi, tad pat neatceros, varbūt pirms kādiem 3 gadiem taisīju asinsanalīzes..

givenchy - Manai mammai ir mazasinība, man pateica, ka nav.

nabags - Mana dzīve nesastāv tikai no cosmo vien. :)

Vienalga, arī citos portālos.

Veel ir psihologjiskaa gjiibshana. Ja vienreiz publiskaa vietaa esi nogjiibusi, uztraucies, ka tas vareetu notikt atkal, un tas izsauc to stresu, liidz ar ko nelabumu. Bet nu protams iemesli var buut dazhaadi, nedomaaju, ka par to vajag taa uztraukties, jo tas ir normaali, ja naak gjiibiens vai gadaas nogjiibt taadaas vietaas, kaa tramvaji, kora meegjinaajumi, kaazas un tamliidziigi. Veel ir cilveeki, kuriem bildei jaaiet kopaa ar esosho staavokli. Tas noziimee, ja brauc mashiinaa, jaaredz ir celjsh un ne pa labi, ne pa kreisi, bet taadaa virzienaa, kaa brauc, citaadaak buus nelabi. Gjeneetika.

Man dažreiz liekas, ka tūlīt noģībšu pēc vannas. Tāpēc vienmēr esmu ar to ļoti uzmanīga. Kādreiz, kad nedzēru kafiju, tas bija ļoti izteikti. Man ir ļoti zems spiediens, tāpēc piespiedu kārtā to dzeru. Tā man arī dod mundrumu un enerģiju no rītiem kaut ko sākt darīt. Kāds Tev ir asinsspiediens?

Ģīboni sasniegt man ir ļoti viegli, pietiek kādu neilgu laiciņu pastāvēt piebāztā, siltā bezgaisa telpā (sabiedriskais transports bieži noorganizē tādus apstākļus) kā viss, melns gar acīm, dūša slikta, apkārtni vairs neuztveru, tikai domāju kur lai pieturas lai nenokristu un kā tikt ārā no tās telpas. Ziemā ļoti jauka situācija sanāca, laikam bija kādi svētki, jo transports bija par brīvu, secīgi - tas kļuva pārbāzts, jutu, ka tas ģībonis tuvojas, pieķēros pie kāda sēdekļa un lēnām streipuļoju uz izeju, apkārtējie truli blenza, labi saprazdami, ka man ir ļoti slikti, bet nekādas reakcijas, tā nu aizstreipuļoju gandrīz līdz durvīm, autobuss bija tieši piebraucis pieturā, durvis atvērās, bet daži cilvēki stāvēja priekšā durvīm arī bez reakcijas. Bez maz ar spēku izspraucos ārā, paklupdama, un jau sākot zaudēt samaņu apsēdos turpat, pieturā uz zemes. Lieki piebilst, ka tur arī bija pietiekami daudz cilvēku, kuri redzēja kas notiek, bet tikai viena tantiņa piesteidzās pie manis, palīdzot piecelties un pavadot līdz slimnīcai kas bija pie pieturas.

Reiz 3 dienas neēdot arī biju uz ģībšanas robežas, bet tas jau ir cits. Cik zinu, ar analīzēm man viss ir kārtībā, ir tikai pazemināts asinspiediens reizēm, ārsts vainoja to.

Ko jūs darāt, ja jūtat, ka ģībonis tuvu?

pašmācības ceļā arstējos :) ģibonis nav un ceļos vairs nekrītu kad ir slikti :)

Tfu tfu tfu, nekad tādas problēmas nav bijušas.

Šoziem bija mans gibšanas periods,diezgan sevi apkaunoju,arī drēbes paspēju saplēst. :D

Viss sākās ar to,ka ļoti daudz gribējās gulēt,vienmēr biju miegaina,bāla,pa reizei asiņoja deguns un bieži kritu. Tad kad tas viss pārvērtās par ikdienu ,mamma lika iet pie ārsta. Kādu laiku negribēju,bet beigās jau nācās. Ārsts teica,ka man ir mazasinība. Dzelzs trūkums organismā - jāēd gaļa. Tā kā man gaļa ļoooti negaršo,tad arī šī slimība mani nepiespieda mainīties.. Taču tagad vasarā ir pilns ar dārzeņiem,ēdu zemenes no pašu dārziņa(daudz dzelzs) ,zaļumus utt.. un viss pazuda kā nebijis! :)

Tev iesaku - ej pie ārsta! ;)

Man vienreiz no noguletas sprandas uznaca gibiens, jo bij pasliktinata skabekla piegade uz smadzenem,kkaa tika nospiests asinsvads.
Vabut dzelz trukums asinis. Nav jau jabut uzreiz diagnozei mazasiniba, vnk varbut tev shobrid ir dzels trukums. Parbaudi notrikt pe arsta. Piemini ari arstam to ka nebij pilns autobus lai rastos bezgais.jo mani arsts ta aizsutija majas ar tekstu"stavi svaiga gaisaa vairak" lidz nogibu autobusa,kluba, baznica..
Kad nak gībiens tad apsedies un ieliec galvu starp celjiem,ta ka uz leju. Lai asins vairak satek uz smadzeneem. Un elpo.

Sorry.. piemetinashu ka apsedies uz kresla un tad galvu starp celjie ir labak,jo lai dibens paliek mazliet augstak. Ja apsedisies uz zemes,tad ieliekot galvu starp celjiem,galva nemaz nesanak zemak par kermeni,un asins tik atri neaizpludis uz smadzenem..
Domu cermas uztveri.

Pienākot karstajam laikam vasarā, arī es pievienojos ģībēju komūnai, īsti jau risinājums tas nav bet es mazā pudelītē nēsāju līdz ožam spirtu jeb amonjaka inhalācijas tvaikus, jūtot ka nāk virsū ģībiens paostu tos mazliet.

Šī man arī ļooti bieža problēma. Man gan anēmija, bet esmu ievērojusi, ka ģībstu vairāk tad, kad maz esmu dzērusi šķidrumu. Kad ir vasara, karsts un jābrauc kāds ilgāks gabals sabiedriskajā , kur nevar apsēsties, vienmēr bailes māc ka būs jākāpj ārā. Tā ir jau vairākas reizes gadījies, jo jūtu ka tūlīt noģībšu. Parasti jūtu, kad sākas ģībonis, tad palīdz apsēsties vai tikt svaigā gaisā.

Līva - Diezin vai man tā psiholoģija tā darbojas, jo nebaidos, ka varētu paģībt..
LaLaLa - Godīgi sakot, man nav ne jausmas. Pagājušajā vasarā pēdējo reizi mērīju, bet tos ciparus neatceros, atceros, ka mamma teica, ka ir ok. (Mēs aptiekā mērījām)
Aļaska - Tāda diemžēl ir sabiedrība - redz, ka cilvēkam slikti, bet neies jau palīdzēt, mazums kas par cilvēku un kāpēc slikti.. :(
neveiklā - Laikam jau tev taisnība, jāpierakstās pie ārsta..
Drupatiņa - Paldies, domu uztvēru. Biju jau iepriekš dzirdējusi, bet kaut kā nekad nevaru laikā atcerēties..
Ceriiba - Kas ir anēmija? Jā, pazīstama situācija, kad brauc sabiedriskajā transportā, kur nav kur apsēsties, bet jābrauc ir ilgi.. :S Parasti gan tas tikai karstā laikā parādās, jo ''normālā klimatā'' viss ir kārtībā..

Ilgi stāvot bezgaisā, karstumā noģībt ir normāli. Smadzenēm pietrūkst skābekļa. Svaigs gaiss, apsēdies, ūdens un būs ok.

Kopš skoals laikiem, kad paģību, atceros, ka man lika iziet ārā svaigā gaisā, dzert ūdeni un galvu noliekt starp ceļiem. Lai galva zemāk par sirdi un apasiņota tiek.
Kopš tā laika, ja nu retu reizi jūtu, ka paliek tā jocīgi, tad noliecu galvu.. Nezinu, man palīdz.

Teeema paveca. Bet ari man nesen gadījās 1 reizi dzive nogibt! Tikai atskiriba taja ka nejutu ka nak gibonis, vnk izsledzos uz 3 sekundem. Varbut neatceros, bet pirms izsledzos neebiju sudzejusies ka melns gar acim utt. Parādījs sapes pakrute pec iedzertas glazes, laikam.naca atrauga, pateicu ka sap pakrute un talak neatceros. Protams, tagad fobija ir atkal giibt un bailes no ta ka nezinu kas tas bija:-( kada i ko tadu piedzivojusi?

emu paģībusi reizes divas (un vienā reizē biju uz pašas robežas), abas reizes autobusā.
pirmoreiz bija vasarā, karsti, laikam nebiju īsti paēdusi.
otra reize bija ziemā, braucu uz darbu bez brokastīm, bezgaiss, bet es biju stāvoklī (pati vēl nezināju). tad pēc sajūtām bija tā, ka man visi braucieni, ja laikus nepaspētu apsēsties, beigtos ar lielāku vai mazāku ģīboni (t)
visas reizes man klāt bija draugs/vīrs, jo nu sajūtas ir vienkārši vjak, kad atver acis un uz tevi skatās puse autobusa.
tāpēc tagad nēsāju līdzi somā kādas mazās konfektītes, ātram cukuram.