Filozofijas stūrītis

Es ,sajaa pasaulee ,soreiz esmu ienaakusi taapeec,lai ruupeetos par kaadu.Atceros,ka atbraucu uz Ameriku ,un tad ,kad appreceejos ,domaaju-mainiisu kaut ko savaa dziivee ,darba zinaa.Pietiekosi ir atdota energija ,darot vairaak citu labaa ,kaa savaa.Neizdevaas!
Es noteikti ticu energijai ,kura "pieskata mani"!Noteikti ticu naakosai dziivei.Es ,vareetu teikt esmu paarliecinaata ,ka ir loti daudzas lietas,kuras mees nespeejam izskaidrot-kapeec daram taa un ne citaadi.
Man laikam sanaaca taa primitiivi.

Kāda, jūsuprāt, ir cilvēka dzīves jēga, nozīme? Tāpat beigās visi mirsim.

Tieši tāpēc nav ko iespringt uz to, kāda ir dzīves jēga un domāt vai tu dzīvo pareizi, stresot ka dari kautko ne tā, bet vienkārši izbaudīt dzīvi, darīt lietas kas dara laimīgu, neņemt galvā riebīgu cilvēku viedokļus, pavadīt laiku ar tiem kas tevi dara laimīgu.

Vai jūs vēlētos iegūt nemirstību?

Skan jau forši, bet, manuprāt tas gan ar laiku apniktu. :D

Es tuliit pateiksu ko loti diivainu,bet man ir bijusi taadi momenti dziivee,ka liekas-manii "iemaajo" kaads cits-to loti biezi juutu gleznojot -liekas manu roku "vada" kaads cits.Tiesi taapeec ticu neizskaidrotaam lietaam,kaut kam taadam ,ko nevar izskaidrot ,vadoties varbuut peec zinaatnes likumiem.

Atklāti sakot, man ir savs skatījums uz Roberta izvirzītajiem jautājumiem, bet, lai par tiem runātu, man ir vajadzīgs cilvēks/auditorija ar pietiekami augstu iekšējās pasaules brieduma pakāpi. Es par šiem jautājumiem nevaru runāt ar "kuru katru", jo "kurš katrs" varētu arī mani nesaprast. Tādā gadījumā tas būtu pielīdzināms centienam cietā betonā iesēt gurķa sēklu. :)

Sjelo-es runaaju par siem jautaajumiem ar domu,ka nesapratiis,bet varbuut tomeer ieklausiisies.

Ja vēlēsies iegūt nemirstību būs jācīnās ar užašnikiem :D

Es zinu tikai to, ka nezinu neko... un domājot par šādām tēmām sajūtos tik maza un niecīga... nezinoša.... Bet tai pat laikā, arī sajūtos tik pasakaini labi, ka tieši Es esmu es, un ka , man ir iespēja dzīvot... Bet par to mūžīgo jaunību un nemirstību, domāju, ka negribētos, lai kas tāds notiek ar manīm... (uzreiz nāk prātā grāmata par Dorian Gray) jo pastāvot mūžīgi tik tiešām kļūtu iespējams garlaicīgi, bet varbūt es sajuktu prātā , redzot kā pasaule mainās dienu no dienas... (manuprāt, diemžēl, ne uz to labo pusi).

Par to kā apkārtējā pasaule ir izprotama... hmm... nezinu par to racionālo, cik nu likumsakarības, cēloņi utt... vnk notiek tā - kā notiek.... viss notiek vai nu kāda tieši personas - ietekmē, vai arī ķīmisko reakciju, fizisko, mikroorganismu utt iespaidā, bet vispār laikam šajā jautājumā manas zināšanas ir par mazu lai varētu diskutēt...

Un runājot par Dievu, vienu vai vairākiem.... nāksies atbildēt tā, ka reliģijai neticu... Esmu atteiste... un ne jau vienkārši tā, ka teiktu - ai nu tā bībele fufelis, vai ka reliģija ir ļaunuma sakne vai kā tā, bet nonāku pie tāda slēdziena sekojot līdzi jaunākajām informācijām par dažādām teorijām, par to pašu lielo sprādzienu utt.. par evolūciju.... un vnk domājot loģiski... Bet, mani neuztrauc ko citi cilvēki domā... kamēr neaiztiek mani ar saviem uzskatiem un reliģiskajām pārliecībām, tikmēr ir labi...

nu kaut kā tā....

Par nemirstību, tīri idejiski, tas nozīmētu ka pilnīgi visi orgāni spēj atjaunoties ideālā stāvoklī? Piemēra, ja es nokļūtu situāciju kur esmu zaudejis savu roku, vai tā varētu attaugt atpakaļ?
Tas tā, ja jau filosofējam :D

Sjelo, varbūt varēji paklusēt labāk :D tagad tieši ieinteresēja kāds tavs ir skatījums uz šīm lietām. Tādēļ piekrītu ko Emmanuelle teica, tas ka kāds 100% nesapratīs tavu domu nenozīmē, ka kāds neuzklausīs vai nemēginās saprast.

Un runājot par Dievu, vienu vai vairākiem.... nāksies atbildēt tā, ka reliģijai neticu...

reliģijai kā tādai ticu, bet katrs ķepurojas ārā kā māk. Ar visiem medikamentiem utt. :)

Esmu domaajusi ,vai gribeetu dziivot muuziigi tiesi sajaa aadaa-laikam nee!Gribeetu nobeigt "so apli" ar domu,ka naakosaa dienaa ,peec manas aiziesanas no siis pasaules ,buusu citaa.Man loti viegli diivot tiesi ar so domu...

Agrāk man bija stingra pārliecība - ir tikai viens Dievs - Dievs tēvs,Dievs dēls,Dievs svētais gars.

Taču bieži ,kad man iet sliktāk,es sāku šaubīties vai tāds Dievs ir.. Bet tomēr bieži ir sajūta,ka es neesmu viena,man kāds netālu stāv un sargā. Pat visnepatīkamākajās situācijās es zinu,ka man nav jābaidās. Kad es izdaru ko sliktu,man ir nejauka sajūta itkā tas(tā sajūta,ka kāds man ir blakus) skumst.

Bērnībā gāju uz baznīcu,ar aizrautību klausījos mācītāja vārdos un likās,ka viņš ir tik gudrs,jo tiešām viņš bībeli pārzināja tik labi,prata veiksmīgi dzīvot,vienmēr bija smaidīgs. Atceros,ka gribēju līdzināties viņam,jo viņš bija labs paraugs kristietim.

Taču es nezinu,kas attur mani kļūt par īstu kristieti. Slinkums? Sabiedrība,kas uz to šķībi skatās? Šaubas? Ierobežojumi?(kaut gan zinu,ka bez tiem netikumiem būtu labāk)

Emmanuelle - tas ir ļoti skaisti, ka pastāsti par savu skatījumu, cerēdama, ka kāds vismaz ieklausīsies. :) Apsveicami!
Es arī tā agrāk darīju, bet pārāk bieži pretim saņēmu nievas. Man ar to pietika. :) Bet tas mani nesaskumdināja. Es vienīgais sapratu, ka katram savs ceļš dzīvē ejams. Cits dzīvo virspusēji, bet cits uz dzīvi raugās daudzšķautņaini. Dažādība ir vajadzīga. Tas nav nekas slikts. :)

Sjelo, varbūt varēji paklusēt labāk tagad tieši ieinteresēja kāds tavs ir skatījums uz šīm lietām.

Koven - tas nu tiešām ir interesanti! :D Kad cilvēks dalās savos uzskatos, tad bieži vien novērojama pretestība, jo nesaskan ar otra viedokli. Savukārt, kad cilvēks atsakās kaut ko klaji paust, tad atkal nav labi. :D Jautri ar Tevi! :D

Manuprāt, cilvēka dzīves jēga ir kaut ko iemācīties, pilnveidoties un kļūt labākam. Ticu, ka dvēsele ir viena, bet dzīves var būt vairākas. Uzskatu, ka zeme ir "elle", kurā dvēseles iemācās būt labākas. Ne par velti pasaule ir pilna ar neticami labiem un neticami sliktiem cilvēkiem. :)

Nē, nemirstība mani noteikti sāpinātu vairāk nekā nāve. Galvenokārt tādēļ, ka negribētu redzēt visus mīļos aizejam.

Ticu arī tam, ka viss mūsu dzīvē notiek dēļ tā paša iemesla - kaut ko iemācīt, izprast. Respektīvi - darīsi labu, saņemsi labu un otrādi. Arī ja darīsi pārāk daudz laba, nevajag brīnīties, ka saņem pretī kādu stingrāku dzīves mācību. Ja paši nesaprotam, tad dzīve iemāca.

Dievam neticu. Ar pozitīvu domāšanu un veselīgu dzīves uztveri var panākt daudz vairāk nekā lūdzot Dievu! :)

Sjelo-man ir bijusi briizi dziivee,ka liekas,kaads mani veero no malas.Es nesen veiksmiigi tiku aaraa no avaarijas situaacijas-veel tagad atceroties ,sermuli iet paar kauliem ...tiesi taja briidii,kad uz ielas(braucot ar masiinu) pielaidu pilniigi neiespeejamu kluudu,nebija pilniigi nevienas citas masiinas...neticami!
Esmu pieradusi pie kritikas-neteiksu,ka tas ir viegli,bet ir jaaiemaacaas uzklausiit cilveekus ar preteeju viedokli!

man vienu briidi arii taa likaaas, ka kaada jeega gan dziivei, taapat jau nomirsim utt. kaada jeega beernus dzemdeet, kaada jeega censties utt. piedzims beerns, kur taapat nodziivos tos gadus un nomirs. taapat ar visu kas notiek.
vispaar man liekas, ka nekaadas jeegas nav tajaa visaa. mees esam taadi pashi kaa visi dziivnieki, tikai speejam domaat, kas ir tieshi tas,kas muus biezhi vien padara nelaimigus

Esmu nedaudz sociopātiska personība, tāpēc nedomāju, ka cilvēkiem ir kāda īpašā jēga dzīvei. Visi vienkārši eksistējam, bez kāda tālāka "lielā plāna".

Runājot par nemirstību - būtu jau interesanti, bet es laikam atteiktos. Protams, seriālos jau nemirstība tiek smuki pasniegta, bet nu realitātē neredzu jēgu mūžīgi dzīvot - nebūs ko darīt tik ilgi, jo ar laiku jau visas nodarbes apniks..

Dievam nekad neesmu ticējusi, jo pārāk neloģiski viņš tiek pasniegts, pluss arī tas viņa "fanuklubs" šermuļus uzdzen.. :D

Esmu domājusi cik mazi mēs visi esam uz Visuma fona, cik mazsvarīgi tas viss liekās, kā puteklīši, bet kad pietuvina pavisam tuvu, tad vairs nav puteklīši, bet dzīvi cilvēki,kas tā cīnās katrs par savu dzīvi, saviem sapņiem, kaut ko mēģina sasniegt utt.
Nezinu vai gribētu būt nemirstīga, drīzāk,ka nē, nekā jā. Domāju,ka paliktu garlaicīgi tā mūžīgi cīnīties. Ja man būtu garantija,ka būšu miljonāre visu savu nemirstīgo dzīvi ,tad jā. Tas vismaz būtu ko darīt, apceļot pasauli, palīdzēt nabagiem un bērniem, bet reizē valkāt Gucci un Louboutin :D
Dievam es neticu, bet es ticu Karmai un domu spēkam. Un domāju,ka Karma ir tas pats,kas citiem Dievs, jo noteikumi taču ir tādi paši.. Ja darīsi otram ļaunu, tad Dieviņš sodīs ? Nē, tā ir Karma! Ja būsi labs, tad Dieviņš dos labu pretī ? Nē, arī tā ir Karma.
Bet es ticu atdzimšanai, ticu ,ka dvēsele dzivo vairāk, nekā vienu reizi.

Kāda, jūsuprāt, ir cilvēka dzīves jēga, nozīme?

Ideālā variantā cilvēka dzīves jēga būtu kaut ko atstāt aiz sevis. Kaut vai iestādīts koks. Kaut kas paliekošs. Sistēmas uzlabošana, palīdzēšana sabiedrībai - tur es saskatu savu eksistences jēgu. Varētu definēt kā mikrojēgu - sevis pilnveidošana, dzīves kvalitātes uzlabošana ģimenē; makrojēga - ieguldījums sabiedrībai, vides uzlabošana. Jēgu neredzu tukšai sevis atražošanai, ja dzīvi cilvēks nodzīvo +/- pilnvērtīgi, ir apmierināts ar sevi, tad es tam varu piešķirt jēgu, bet, ja cilvēks ir darījis visu pēc "tā vajag darīt" idejas, tad, manuprāt, tas ir bēdīgi.

Vai jūs vēlētos iegūt nemirstību?

Nē, es gribētu nodzīvot vēl kādu dzīvi, pilnībā restartējoties no iepriekšējās. Es ticu reinkarnācijai.

Vai ticat, ka apkārtējā pasaule ir racionāli** izprotama?

Nē. Ticu, ka ir lietas, kas nav izskaidrojamas, tie ir sava veida fenomeni, kas cilvēkus var piemeklēt, lai viņi saprastu, ka nav iespējams visu izskaidrot. Zinātnieki, protams, vienmēr centīsies rast racionālus izskaidrojumus, bet man šķiet, ka tas ne vienmēr ir vajadzīgs. Cilvēkam jāatstāj ticība brīnumam.

Kāda ir jūsu attieksme pret monoteisku*** Dievu?

Es uzskatu, ka uz pasaules Dieva nav. Nu tāds simbolisks tēls. Citi tic augstākajiem spēkiem, bet tikpat labi tas arī ir tas Dievs, tikai tāds, kas neiekļaujas kristietības vai kādas citas ticības rāmī. Vienkārši tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj racionāli izskaidrot, bet, ja šo augstāko spēku klātbūtne tiek dzīvē piedzīvota, cilvēks tam tiešām tic. Varbūt pēc šādiem gadījumiem cilvēks to definē kā Dievu, bet tam jābūt spēcīgam iekšējam satricinājumam katrā ziņā.

Cilvēka jēga dzīvei ir pašā cilvēkā. Visu cilvēka dzīvi nosaka viņa garīgums un psiholoģija. Cik cilvēks labi jūtās un cik ir apmierināts ar to kas viņam ir.
Cilvēka apziņu nepārtraukti cenšas ietekmēt patēriņa sabiedrības mārketings. Mārketings spiež cilvēkam vēlēties vairāk un vairāk lai paceltu savu sociālo statusu citu acīs.

Parasti cilvēki negrib to atzīt kāpēc viņam ir vajadzīgas kādas konkrētās lietas un mērķi. To vajag un viss. Un tā dēļ vajag karjeru, lielus ienākumus un daudz ko citu.
Kaut gan pilnvērtīgai dzīvei daudz ko no tā, pēc kā cilvēki tik ļoti tiecās, nemaz nevajag.

Ir cilvēki kas spēj nepakļauties mārketingam un dzīvot savu dzīvi, bet tādu ir ļoti maz. Vairums skrien un dara to ko saka reklāmas un to ko dara pārējie.