Mani nomāc sirdsapziņa, jo nepalīdzu savam tēvam. Stāsts īsumā - tēvs ir alkoholiķis kopš apprecējās ar manu mammu un vēl agrāk, vecāki izšķīrās, kad man bija 6 gadi. Tēvs dzīvoja pie savas mammas, kas to uzturēja. Saviem bērniem (man un brālim) gandrīz neko nepalīdzēja, nestrādāja, alimentus nemaksāja. Mamma strādāja ilgas stundas, un vecmamma ļoti palīdzēja mūs uzaudzināt. Protams, visa bērnība bija sabojāta un tas ir atstājis pēdas arī turpmākajā dzīvē. Tagad man jau tuvojās 25, vecmammas vairs nav, un tēvs dzīvo sociālajā dzīvoklī (ir jāmaksā rēķini), iztiek no invalīda pabalsta un pārtikas pakām. Agrāk mēģināju nedaudz palīdzēt - pārskaitīt naudu, nopirkt ēdienu, samaksāt daļu no rēķiniem. Kaut kā visus šos gadus uzturējām kontaktus, bet tas bija tikai tāpēc, ka tēvam vajadzēja naudu. Pārējā ģimene jau sen viņu ignorē, nepalīdz, bet man kaut kā sirdsapziņa neļāva. Pārsvarā vēlos, lai viņš vairāk nevienam netraucētu dzīvot (nomirtu no nodzertajām aknām / nierēm). Bet tas skan briesmīgi, tomēr cilvēks (par laimi nebija vardarbīgs, citādāk jau sen būtu atstāts likteņa ziņā). Pēdējā laikā ignorēju zvanus un vairs nesūtu naudu vai ēdienu, vispār negribas par viņu domāt, gribas aizmirst, gribas atveseļot savas smadzenes no depresijas. Bet tā vien šķiet, ka viņš turpinās bojāt manu dzīvi lai vai kā. Katru reizi, kad ēdu kādu labāku ēdienu vai kaut ko pērku, domāju, kā varbūt tēvs mokās badā un nabadzībā, bez drēbēm un netīrībā. Nespēju būt laimīga ar šo nastu. Ja es sūtu naudu, tad tā visa tiks nodzerta un sanāks, ka es tikai veicinu dzeršanu. Ja es nopērku ēdienu un aiznesu to viņam, tad ir nedaudz lielāka iespēja, ka tas palīdz, bet tāpat visu var iemainīt pret nelegālo alkoholu. Tik daudz līdzekļu, lai ievietotu viņu kādā aprūpes centrā, man nepietiek un pārējā ģimene tam nepiekrīt / nevēlas piedalīties ar naudu. Nesaprotu, kā lai šo cilvēku izmet no savas dzīves un galvas.
1
