Kā jau daudzas, arī es mēģinu strādāt pie savas personības veidošanas un nu esmu uzdūrusies riebīgam zemūdens akmenim, par kura esamību nemaz neesmu sajūsmā - paštīksmināšanās. Un ne velna nevaru saprast, kā lai no tā tiek vaļā!
Kā lai pārstāj domāt, ka esmu supergudra un varu tikt galā ar jebkuru dzīves situāciju? Es baidos, ka tik pārdroša attieksme mani reiz iegāzīs. Tāpat arī, nevaru saprast, kāds komplekss zem tā varētu slēpties. Varbūt dažām liksies, ka meklēju problēmu tur, kur tās nav, bet man šķiet, ka esmu aizgājusi tālāk, nekā vienkārši ''pārliecība par sevi''.
Apkārtējie cilvēki saka, ka viss ir kārtībā - esmu ieinteresēta apkārtējos, bet jūtu to, ka manā galvā dzīvo gigantisks ''sevis kults'', kas lēnām saēd mani pašu. Varbūt kādai ir bijusi līdzīgi? Varbūt ir kādi psiholoģiskie padomi? Patiesi esmu apjukusi.
264
