Es sen vairs nesmēķēju, bet kādus 2 gadus gan pīpēju- pamēģināju vienā tusiņā, neviens nepierunāja, tieši otrādi, jautāja, vai tiešām man to vajag, jo, visticamāk, turpināšu smēķēt, bet uzreiz tā nenotika- uzpīpēju, kad sagribējās, varēju mierīgi nedēļām nepīpēt, tad uzpīpēt, tad atkal nē. Iemesls- patika tas meditatīvais process- sēdi, skaties tālumā, uzpīpē, apdomā dzīvi... :D
Vienmēr prātā bija teiciens no Sex And The City:
-"šeit ir taksometrs, šeit nedrīkst smēķēt"
-"mēs runājam par dzīvi, tāpēc cigarete vienkārši ir nepieciešama" :)
Sabiedriskās vietās, uz ielām utt gan nepatika to darīt un nedarīju, jo tas saistījās tikai ar ikdienišķu nepieciešamību.
Kaut kas pievelkošs jau tajā visā procesā bija, bet prieks, protams, ka vairs neizjūtu nepieciešamību to darīt.