Ak,cik banāli skan virsraksts,bet esmu galīgi apjukusi un vēlos padomu no Jums.
Ir tā,ka man tagad jau ir 20 gadi un protams esmu piedzīvojusi to saucamo pirmo mīlestību. Tas bija tik sen, pagājuši jau pieci gadi, bet jocīgi ir tas,ka es neesmu viņu vēljoprojām aizmirsusi. Ir bijušas starpā nopietnas attiecības (cik nu nopietnas var nosaukt, divus gadus nodzīvojām kopā), bija mazi romāni.. bet visu laiku nāk atmiņā Viņš. Es esmu domājusi kapēc, es nezinu, nespēju saprast. Izšķīrāmies tīri aiz jaunības muļķības tā teikt, gribējās izklaidēties.. Pagāja laiks un Viņš bija pirmais kurš saprata,ka nē,gribot mani atpakaļ, viņš mēģināja divus gadus vēl pēc šķiršanās mani atgūt, bet nesanāca, jo biju sastapusi citu un tikai tagad es sapratu,ka biju kopā ar jauno satikto cilvēku tikai aiz spītības. Ar jauno puisi izšķīrāmies,diezgan laiks jau pagājis,izšķīrāmies,raksturu nesaderības pēc. Atceros,ka jau esot tajās jaunajās attiecībās es nespēju palaist prom savu pirmo mīlestību un bieži par viņu iedomājos, bet nē,man jau bija jābūt spītīgai un bija jāmēģina kaut kā aizmirt manu Pirmo Lielo mīlestību,kā es to dēvēju, jo redz viņš mani sāpināja. Ejot laikam,viņš satika jaunu sievieti, tagad viņi dzīvo kopā un viss kustās uz priekšu,kā teikt. Tomēr es vienmēr esmu zinājusi to,ka mēs viens otru vēljoprojām mīlam,to es vienkārši zinu,es to jūtu,bet varbūt tā ir mana fantāzija. Tas viss ir tik jocīgi.
Vienmēr kad sanāk satikt viņu kādos kopīgajos pasākumos, man kājas uzreiz sāka trīcēt un vispār.. diezgan smieklīgi.
Kādu laiku atpakaļ bija skolas salidojums, mana labākā draudzene arī tur bija, jo viņi mācījās vienā skolā. Viņi kopā bija izgājuši ārā parunāties un cik viņa man atstāstīja, viņš esot teicis,ka vēljoprojām mani mīlot. Tāds gadījums nav pirmā reize, bet bieži tā arī nav noticis, pēdējo reiz tas notika pirms gada apmēram. Jums noteikti viss ko tagad lasat šķiet smieklīgi, bet es tiešām esmu apjukusi un nesaprotu,kapēc tā. Laiks taču iet uz priekšu.
Mēs esam satikušies, bet tā uz pāris minūtēm,tā teikt uzpīpēt vai arī vienkārši pastaigāt un apvaicāties kā vienam otram iet, bet vienmēr uz šādām tikšanām iniciatore biju es.
Dodiet kādu padomu,šobrīd jūtos maza un nedaudz stulba. Un tomēr,kapēc viņš tā saka un kad mēs saskrienamies kapēc vēljoprojām ir tas skatiens?
Cik zinu viņam tagad jaunajās (cik nu jaunajās,jau kādu gadu kopā viņi esot) ejot dažādi, bet esot daudz mazo kašķu. Principā es nekad nevarētu izjaukt kādu attiecības un es pat nezinātu kā ha. Bet kur lai es lieku savas emocijas? Kur lai es lieku to savu Pirmo Mīlestību?
2
