Mazais - vai tomēr vēl nogaidīt...?

Jāskatās arī, kāds ir ir draugs - ja viņš ir vecāks, tātad iespējams jau pabeidzis mācīties un ar stabilu darbu, tad tas ir pavisam citādi kā ja viņš arī vēl mācītos, strādātu gadījuma darbiņus utt.
+ nekad nevar zināt, cik ātri paliksi stāvoklī. Bet ja ir šaubas, tad prātīgāk ir nogaidīt mazliet, īpaši ja tev ir zem 25 gadiem :)

Tavā vietā es pagaidītu tos divus gadus,apprecētos un tikai tad domātu par bēbi. Vienkārši tāpēc,ka man patīk kārtība. Nepatīk stresot par mācībām,ar bēbi ņemties un vēl par draugu piemirst. Labāk visu pēc kārtas,nesasteigti. :)

Es arī pagaidītu :) Visam savs laiks, nav jādara tas, ko grib otrs cilvēks. Paspēsiet vēl pie bērniņa tikt :)

Es tavā vietā vispirms apprecētos un tikai tad sāktu domāt par bērnu. Par skolu runājot, tā manuprāt nav šķērslis, bet nu labāk jau tomēr pagaidīt, jo droši vien esi taču vēl jauna.

Tas atkarīgs, cik tev gadu un cik ļoti pati esi gatava mazulim. No savas pieredzes: ar draugu bijām kopā 4 gadus, kad sākām domāt par bērnu, jo visu laiku sķita, ka jāsasniedz vel vairāk nekā ir, jānopērk savs dzīvoklis, jāuzkrāj nauda utt. Bet tagad beigās ir tā, ka pie mazuļa tik viegli nemaz nevaram tikt( cenšamies 3 gadus). Tagad šķiet, ka nemaz sākumā nevajadzēja izsargāties un varbūt mazais nu skraidītu pa māju, bet nekā. Tas tā, viela pārdomām. Jo pirms plānošanas Tev vajadzētu iziet visus ārstus, lai zini, ka tavs organisms ir pilnīgā kārtībā.

Kāpēc tieši velies tagad bērnu, kad nekas īsti vel nav izdarīts? Ne mācības iesāktās pabeigtas, ne apprecējusies.. Tev nu gan dīvains vīrietis, normāls redzot, ka meitene iegulda savu laiku uz līdzekļus mācībās, pieciestu to laiku un pagaidītu, ka arī nokārtotu juridisko pusi likuma priekšā, lai Tu būtu ne vienkārši piegulētāja, bet sieviete ar tiesībām . Tomēr jābūt vienmēr nodrošinātai par nākotnes stabilitaati.

Es Tavā vietā rīkotos tagad- mācības, manuprāt, sen jau vairs nav īsti arguments, kāpēc lai gaidītu, visu var saorganizēt, visu var nokārtot- arī manā gadījumā viens no "bet" bija mācības, tomēr tagad esmu tikai priecīga, ka toreiz neatliku bērna plānošanu uz vēlāku laiku. (Protams, tas ir bija tikai mans ideālais risinājums, ne visas jutīsies laimīgas, ja izglītību būs pavirzījušas otrajā plānā aiz bērna.) Bet tas gadījumā, ja tiešām visi pārējie argumenti ir par labu par mazajam. Domāju, ka Tava izvēle būs atkarīga no tā, vai esi tā saucamais karjeras vai tomēr ģimenes cilvēks- ja gribi visu nokārtot pirms bērna piedzimšanas, tad vari pagaidīt un savest kārtībā visas pārējās dzīves jomas- kāzas, izglītība, karjera utt.

Tev nu gan dīvains vīrietis, normāls redzot, ka meitene iegulda savu laiku uz līdzekļus mācībās, pieciestu to laiku un pagaidītu, ka arī nokārtotu juridisko pusi likuma priekšā, lai Tu būtu ne vienkārši piegulētāja, bet sieviete ar tiesībām . Tomēr jābūt vienmēr nodrošinātai par nākotnes stabilitaati.

+

skola, kāzas, bērns... ar kur strādāšana? vismaz kāda sava finansiālā neatkarība?

es gan esmu izdomājusi tā- pabeigšu koledžu, pastrādāšu vismaz 2 gadus, iespējams to 2 gadu laikā arī aprecēšos un tad bērns.

Piekrītu izteiktajiem viedokļiem gan par nogaidīšanu, gan aprecēšanos un arī skolas pabeigšanu.

Es vēl teiktu tā, ja vispār rodas šaubas šādā svarīgā jautājuma, par to vai tagad vai nogaidīt, tad viennozīmigi šis jautājums ir jāatliek un pēc laika kārtīgi jāapdomā. Jo, ja tik būtiskā lietā pastāv kaut mazākās šaubas, skaidrs, ka laiks vēl nav pienācis.

tiešām nesaprotu, kāpēc visi tā steidzas saražot bērnus un apprecēties vēl tik jauni, pat universitāti vēl nebeiguši!
tas ir kāds modes kliedziens te? vai arī 25 gados jau jūtaties veci un jāsteidzas bērnus sataisīt un laulības noslēgt un vēl plusā izmācīties profesiju, jo vēlāk jau būs par vēlu? :D

vīrs sievietei var būt / var nebūt, nav svarīgi, bet bērns sievietei tā ir svēta lieta un tam noteikti ir jābūt, ne velti esam radītas par sievietēm.

+++

Vispār jāsaka, ka nekad pilnvērtīgi nevarētu cienīt sievieti, kura priekšroku dotu vīram, nevis bērnam. Tas nenozīmē, ka vīrs netiks mīlēts, bet bērns ir svētā lieta sievietei

Daudz kas jau arii atkariigs no taa, ko studee, cik daudz jaamaacaas, cik biezhi jaabuut skolaa, vai jaunie tevi neizstums no aprites, ja buusi kaadu gadu atpalikusi utt. Ja man buutu pilniiga paarlieciiba par attieciibaam, tad buutu jau ar mazuli, jo apkaart ir tikai pozitiivi piemeeri, kaa meitenes pratushas visu apvienot.

Kāpēc tieši velies tagad bērnu, kad nekas īsti vel nav izdarīts? Ne mācības iesāktās pabeigtas, ne apprecējusies.. Tev nu gan dīvains vīrietis, normāls redzot, ka meitene iegulda savu laiku uz līdzekļus mācībās, pieciestu to laiku un pagaidītu, ka arī nokārtotu juridisko pusi likuma priekšā, lai Tu būtu ne vienkārši piegulētāja, bet sieviete ar tiesībām . Tomēr jābūt vienmēr nodrošinātai par nākotnes stabilitaati.

+++++

Es personīgi neplānotu bērnu, ja attiecības būtu tikai civillaulības vai kādā tur vēl statusā. Man nav ilūziju par to, ka laulība garantē laimīgu kopdzīvi. Tomēr laulība sievieti pasargā gan vairāk tīri juridiskajā ziņā. Un man arī grībētos, lai bērns piedzimst laulībā. Tādā ziņā tomēr esmu vecmodīga. Un par to, ka vīrieti var saukt par vīru arī tad, kad laulības nemaz nav, es vispār nesaprotu, tā jau tagad katra, kura dzīvo kopā ar vīrieti vai kurai ir bērns ar partneri, var saukt to vīrieti par vīru. Vispirms tomēr būtu jāpagaida, kad vīrietis bildinās, apprecēs un tad varētu lietot tik skaļus vārdus kā '''vīrs''.

Meita piedzima janvara sakuma, junija bija skola jabeidz, nemu akademisko un tad pabeidzu. Bija gruti, bet ne neizdarami. Tad gan medicinu studeju.